Līdz šim notikušas jau vairākas sapulces, kurās iedzīvotāji aicināti apspriest Liepājas attīstības plānus nākamajiem 16 gadiem. Lai gan tās notiek likumā noteiktā kārtībā, ceru, ka pašvaldībai ir patiesa vēlme izzināt pilsētnieku viedokli.

Runājot par dokumentiem – attīstības programmu līdz 2020.gadam un attīstības stratēģiju līdz 2030.gadam –, mani, kā liepājnieku, to saturs neuzrunāja. Kāpēc? Viss ir izteikts tādā kā nākotnes vēlējumu formā. Un, apskatot, pastudējot sīkāk, trūkst konkrētības. Ir tikai loģiski, ka katrs no mums, apskatot dokumentus, mēģina skatīt savu jomu, nišu, rakstīto vērtē, izejot no savām pozīcijām. Arī es, protams. Ir vairākas lietas, kas mani satrauc.

Ja raugāmies, piemēram, uz manas skolas – Liepājas 15.vidusskolas – mikrorajonu, tad šeit joprojām ir iecere būvēt koksa rūpnīcu, kas man liekas pilnīgi nepieļaujami. Rajonu ap 15.vidusskolu tiek plānots padarīt par tādu kā industriālu. Es neesmu pret rūpnīcas celšanu kā tādu, bet gan pret to, ka tas tiek plānots tik tuvu mācību iestādei. Turklāt no atbildīgajām amatpersonām sapratu, ka nav veikta arī nekāda priekšizpēte, kā šāda rūpnīca ietekmēs apkārtējo vidi, cilvēku veselību utt. Manuprāt, rezultāti varētu būt graujoši.

Vēl, kas man iekrita acīs, ir nevienlīdzība starp mikrorajoniem. Šķiet, ka viss pamatā tiek koncentrēts centrā. Jā, Ezerkrastā vēl tālāk tiek plānots tramvaja līnijas pagarinājums. Tas, protams, nav slikti, bet, manuprāt, šajā plānošanas periodā Laumas, Karostas, Tosmares un Zaļās birzs mikrorajoni ir, vienkāršiem vārdiem izsakoties, apdalīti. Iespējams, neesmu kaut ko pareizi sapratis un viss ir savādāk, bet tāds priekšstats man radās, izejot no tā, ko esmu lasījis. Uzskatu, ka skatījumam attiecībā uz mikrorajonu attīstību jābūt ar perspektīvu un plašākam.

Papētot attīstības dokumentus, jāsaka, ka trūkst konkrētības, gan attiecībā uz izglītības, gan kultūras, gan sporta jomu. Ir vārdi – turpināsim, veicināsim, atbalstīsim… Taču man liekas, ka jābūt lielākai drosmei un jāmin konkrētas lietas, pasakot, ka varam to, bet nevaram atkal to. Tas tīri, lai zinātu ar ko rēķināties. Kaut vai, piemēram, vecākam, kurš domā, kur sūtīt savu bērnu mācīties. Viņš apmēram zina, ka izvēlētā skola ir laba. Un bērnu sūtīs tur. Bet, ja viņš vēl uzzina, ka tur tiks būvēts, piemēram, sporta laukums, tad šaubas pagaist pavisam. Manuprāt, jo konkrētāk lietas būs indentificētas, jo pēc tam būs vieglāk atskatīties uz padarīto darbu. Un mērķus vajag uzstādīt maksimāli augstus.

Esmu piedalījies sabiedriskajās apspriešanās, un, manuprāt, izpalika raksturojums, kāda Liepāja ir tagad. Spēcīga, nav spēcīga? Zinām, ka ir “Metalurga” problēmas, ka, pieaugot bezdarbam, pastāv noziedzības pieaugšanas risks utt. Diemžēl arī paškritiskais izvērtējums nav tik konkrēts, kā gribētos, lai gan tajā pašā laikā plānošanas dokumentos ļoti labi tika atspoguļotas vājās puses un draudi. Es apzinos, ka pilsēta nevar attīstīt pilnīgi visu. Tas vienkārši nav iespējams, tāpēc tiek likti akcenti. Kā ir ar alternatīvām? Kas notiks, ka mēs naudu kādam projektam, iecerei nedabūsim? Prasās klāt A, B un C varianti.

Izejot visam cauri, ir arī daudz kā pozitīva. Nevaru teikt, ka viss ir tikai slikti. Var jau būt, ka lielāka skaidrība būs vēlāk un uz uzdotajiem jautājumiem saņemsim atbildes. Ceru, ka sabiedriskā apspriešana netiek uztverta tikai kā formalitāte. Man jau vispār liekas, ka šāda veida sarunas, tikšanās ar iedzīvotājiem būtu jāorganizē katru gadu, kurās atskatītos uz paveikto un ieskicētu veicamos darbus turpmāk. Citādi sanāk, ka par cilvēkiem atceras tikai tad, kad ir vēlēšanas, kad jāpieņem kaut kādi dokumenti utt. Tāpat būtu vērtīgas diskusijas starp nozaru speciālistiem. Jo, izlasot dokumentus, bija jūtams, ka Liepājā trūkst savstarpējās sadarbības. Un tas ir jocīgi, jo Liepāja, manā uztverē, nav tomēr tik liela pilsēta.

Piekrītu, ka Liepājai jābūt pieejamai, tas ir viens no aspektiem uz ko arī koncentrējas attīstības dokumentos. Jā, ir ļoti labi, ka tiem domāts gan par gaisa, ūdens satiksmi, taču baidos: ja tik apātiski mēģināsim koncentrēties uz materiāli taustāmām lietām, ka nesanāk tā, ka uzbūvēsim skaistu pilsētu, bet šeit būs ļoti, ļoti maz to, kas dzīvo. Būtu labi zināt, kāpēc dzīvot Liepājā ir labāk, nekā, piemēram, Ventspilī vai Rīgā. Zinu, ka var safokusēt ļoti daudzas lietas, tā parādot Liepāju no izdevīgās puses. Pārliecība par to, ka šeit tiek domāts par cilvēku, par attīstību, kas orientēta uz cilvēku, manuprāt, jāievieš ne tikai tiem, kas atbrauks, bet arī tiem, kas šeit jau dzīvo. Lai es, kā liepājnieks, saprotu – esmu te vajadzīgs!