Gadskārtējās mācības ”Baltic Bikini” šogad notiek jau
desmito reizi. Šīs mācības rotācijas kārtībā notiek visās Baltijas valstīs, un
šoreiz kārta pienākusi Latvijai. Mācību mērķis ir trenēt sadarbību starp Gaisa
spēkiem un Jūras spēkiem situācijās, kad jūrā nokritis kāds lidojošs objekts,
šajā gadījumā – helikopters.  

Mācībām nav saistības ar aviokatastrofu Ukrainā. Kā jau
teicu, mācības notiek jau desmito gadu un vienmēr tiek atstrādātas šāda veida
situācijas. Gan lidotājiem, gan jūrniekiem Baltijas valstīs ir jāapgūst
pieredze šādām situācijām. Ja, piemēram, kā Ukrainā tiek notriekta lidmašīna un
ja tas notiek virs jūras, glābējiem jābūt gataviem sniegt palīdzību, glābt
cilvēkus. Tāpēc, neskatoties uz apstākļiem Ukrainā,  ir treniņi, jo no šādām situācijām neviens nav
pasargāts.

Katru gadu Latvijas armijā tiek plānotas mācības – gan
nacionāla līmeņa, gan starptautiskās mācības. Šajā gadā jau notika vērienīgās
nacionālās mācības ”Namejs”, kur tika iesaistīti vairāk nekā 2200 karavīri un
zemessargi un tika pieaicināti  arī
robežsargi. Tika izspēlēti konkrēti scenāriji un trenēta sadarbība starp
regulāro armiju, Zemessardzi un robežsargiem.

Katrās mācībās mēs gūstam atziņas, kuras pēc tam reāli
ieviešam dzīvē. Jo mācību mērķis vienmēr ir trenēties, redzēt, kāda ir
savietojamība, un rezultātā gūt atziņas, kur vēl nepieciešams investēt, kāda
veida problēmas mums ir, piemēram, komunikācijas jomā. Mācības ”Namejs”
parādīja, ka ļoti strauji nepieciešams uzlabot sazināšanās iespējas rāciju
veidā starp dažādiem dienestiem.

Tāpēc arī otrdien valdībā tika virzīts jautājums par
līdzekļu piešķiršanu neparedzētiem gadījumiem, Zemessardzei piešķirot
līdzekļus, lai varētu iegādāties rācijas. Jo, kā parādīja mācības, diemžēl
dažādās situācijās ir problēmas ar sazināšanos pa rācijām. Tā kā šo problēmu
mēs steidzamā kārtībā atrisināsim.

Tajā pašā laikā gan šeit Latvijā, gan Baltijas valstīs notiek
daudz un dažādas starptautiskās mācības. Un šajās mācībās, ņemot vērā notikumus
Krimā, notikumus, kas joprojām risinās Austrumukrainā, daudz aktīvāk piedalās
mūsu sabiedrotie no NATO valstīm un arī sadarbības partneri no Somijas un
Zviedrijas.

Mācības ir kļuvušas apjomīgākas un daudzveidīgākas, tiek
izspēlēti reālāki scenāriji. Dzīve pierādīja, ka nevaram spēlēties ar
hipotētiskiem scenārijiem, bet vajag izspēlēt reālās situācijas, kādas ir
veidojušās, piemēram, Ukrainā. Situācijas pārnesot uz Latviju, varam saprast,
kā mūsu dienesti un mūsu sabiedrotie rīkojas.

Mācības ”Namejs” nozīmīgas bija ne tikai cilvēku skaita
ziņā, šajās mācībās parādījās arī Latvijā līdz šim neredzēta militārā tehnika. Piemēram,
bezpilota lidmašīnu izmantošana mācību laikā. Bija bruņumašīnas, kādas Latvijā
nav redzētas, helikopteri, ko izmanto ASV desantnieki. Tā ir iespēja iepazīt
jaunas tehnikas vienības. Tā mēs attīstām savus Bruņotos spēkus. Redzam, kā šī
tehnika darbojas, un varbūt, plānojot attīstību, arī kādu no šādām tehnikas
vienībām iegādāsimies.

Taču pats būtiskākais ir tas, ka mūsu karavīri, piedaloties
starptautiskās mācībās kopā ar citu valstu karavīriem, trenē savietojamību. Lai
krīzes situācijās mums nebūtu problēmu ne no komunicēšanas aspekta, proti, NATO
vidē komunicēt angļu valodā, ne citiem aspektiem. Kā arī, lai papildinātu
iemaņas, kā sadarboties potenciālā kaujas laukā starp dažādu armiju karavīriem
utt. Tāpēc ļoti nozīmīgas ir šīs starptautiskās mācības.   

Mūsu karavīri, kuri ir profesionālajā dienestā regulārajā
armijā, ir ļoti profesionāli. Viņi ir labi trenēti, labi aprīkoti ar
individuālajiem materiāli tehniskajiem līdzekļiem, piemēram, automātiem, bruņu vestēm,
uzkabēm utt., un uz kopējā fona viņi patiesībā ir vieni no vislabāk
apgādātajiem. Mums armijā varbūt problēma ir tā, ka mums nav bruņutehnika, kā
tas ir citu valstu armijās, bet tie ir jautājumi, kurus plānojam attīstīt.

Mūsu karavīru profesionalitāte, prasmes un iemaņas ir ļoti
augstu novērtētas un mūsu armijā ir puiši, kuri ir vieni no retajiem NATO,
kuriem ir ļoti specifiskas iemaņas. Viņi ir vieni no retajiem pasaulē kopumā,
kas ar kaut ko tādu nodarbojas. Un līdz ar to viņi arī bieži kļuvuši par mācību
spēkiem, piemēram, Polijā apmācot karavīrus. Ūdenslīdēju atmīnētāju spējas ir
labi attīstītas, ļoti labi attīstītas ir pretgaisa aizsardzības spējas. Neskatoties
uz to, ka mums šīs spējas vēl nav pilnībā attīstītas tehniski, mums ir puiši,
kas ir augsti motivēti, profesionāli apmācīti tādās iemaņās, pēc kurām ir ļoti
liels pieprasījums citās armijās.

Protams, krīzes gados armija, tāpat kā valsts kopumā,
pazaudēja ļoti daudz. Ļoti daudzi štatu samazināšanas un algas samazinājuma dēļ
diemžēl aizgāja no dienesta, devās peļņas nolūkos ārpus Latvijas. Katrā ziņā
krīze atstāja ļoti nopietnu robu arī armijā, jo diemžēl no dienesta aizgāja arī
augsta līmeņa profesionāļi.  

Par atgriešanos dienestā pagaidām nevar runāt, jo kopš
krīzes algu pieaugumi armijā nav bijuši un jaunas štata vienības nav veidotas.
Mēs joprojām jūtam krīzes gadu sekas, kas, protams, ir ļoti slikti, jo demotivē
karavīrus un virsniekus. Nereti pie pirmās iespējas, atrodot augsti apmaksātu
darbu, virsnieki aiziet no dienesta. Līdz ar to mums diemžēl joprojām ir kadru
rotācija.

Algas un sociālās garantijas ir būtiska motivācija. Taču
saistībā ar algu celšanu pagaidām diemžēl valstī pozitīvas vīzijas nav. Turklāt
algas taču jāpaaugstina ne tikai karavīriem, bet arī skolotājiem, mediķiem,
policistiem, robežsargiem. Visiem dienestiem, kuru algas krīzes laikā tika
krasi samazinātas, tās pakāpeniski jāatjauno, jo pretējā gadījumā mēs zaudēsim
vēl tos kadrus, kuri ir. Lai motivētu karavīrus un virsniekus nepamest
dienestu, tas ir būtiski.

Politiķiem situācija Ukrainā, paldies Dievam, ir atvērusi
acis. Par attīstības plāniem saistībā ar Latvijas drošību, kurus esam uzsākuši
realizēt, beidzot gatavi runāt arī politiķi. Diemžēl līdz šim aizsardzības joma
bija atstāta novārtā, prioritātes bija citas. Taču, ja nebūs drošība, tad nebūs
arī ekonomikas un citu jomu. Sorry,
protams, citām nozarēm, bet bez drošības nekā cita nebūs.

Tāpēc panākot, ka aizsardzības budžetam tiks pakāpeniski
palielināts finansējums attīstībai, mums parādīsies jauna tehnika, jauni
ieroči, jaunas sistēmas. Algas, protams, arī iespēju robežās tiks paaugstinātas.
Taču jebkurā gadījumā parādīsies iespējas, kas motivē karavīrus palikt
dienestā, jo apgūt jaunu tehniku, iegūt jaunas zināšanas arī ir motivējoši.

Manos plānos, runājot par nākamā gada budžetu, ir vismaz
atgriezties pie piemaksu sistēmas, kas bija karavīriem. Gan attiecībā uz
atvaļinājumiem, gan attiecībā uz dažādiem riska faktoriem atkarībā no tā, kādus
pienākumus viņi veic. Jo, piemēram, Speciālo uzdevumu vienībai, tāpat nirējiem,
kas atmīnē – karavīriem, kas strādā paaugstinātas bīstamības apstākļos,
manuprāt, pienākas lielākas piemaksas. Pie šīs sistēmas gribu atgriezties.