Rasa Bugavičute-Pēce: Kad kultūrai aizbāž muti, tad ar sabiedrību kļūst vieglāk manipulēt
Arī Latvijas kultūras iestādes atbalstīja Lietuvas kultūras darbinieku svētdien sarīkoto streiku, kurā viņi protestēja pret populistiskās partijas “Nemunas rītausma” pārstāvja bez pieredzes nozarē Ignota Adomaviča iecelšanu kultūras ministra amatā. Viņš gan paziņoja par atkāpšanos, tomēr lietuvieši streiku neatcēla.
liepajniekiem.lv
Intervija ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci.
– Ministri mēdz nepatikt jebkuras nozares cilvēkiem. Kas šobrīd Lietuvā noticis tāds, ka vieno protestos visu kultūras jomu un malā nepaliekam arī mēs?
– Šoreiz galvenais vadmotīvs stāties pret notiekošo nav vienkārši nepatika pret konkrētiem politiķiem vai pārliecība, ka Lietuvas kultūras darbinieki un organizācijas netiek saprastas, bet gan fakts, ka politiskā partija, kuras rokās šobrīd ir nodota Lietuvas Kultūras ministrijas pārvaldība, ir klaji paudusi nicinājumu pret kultūras darbiniekiem un jau mēģina ietekmēt vārda brīvību.
Tas ir tiešs drauds demokrātijai un radošai brīvībai.
Kultūra ir rupors un sabiedrībā notiekošo aktualitāšu spogulis, uztvērējs, nesējs, tāpēc brīdī, kad šī brīvība tiek ierobežota, spoguļattēls kļūst greizs.
Attiecīgi – šobrīd Lietuvas kultūras organizācijas iestājas pret iespēju, kurā kultūra piespiedu kārtā kļūtu par politiskās un ideoloģiskās cīņas lauku.
– Kāpēc Latvijas kultūras cilvēkiem un medijiem svarīgi nepievērt acis, sak, tas jau mūs neskar?
– Tāpēc, ka diemžēl Lietuvā notiekošais nu jau var tikt dēvēts par tendenci. Slovākijā, Ungārijā un Gruzijā scenārijs, kādā politiskā elite pārņēma varu savās rokās, bija tieši tāds pats.
Vispirms Kultūras ministrija, caur kuru kultūras iestādēs sākās personāla “tīrīšana”, aizbildinoties ar politiskām interesēm un turpinot ar kultūras satura cenzēšanu.
Kad kultūrai aizbāž muti, caur kuru tā cenšas runāt par cilvēciskām vērtībām, tad ar sabiedrību kļūst vieglāk manipulēt.
– Kādas varētu būt sekas, ja Lietuvā nekas nemainīsies?
– Es gribu ticēt, ka Lietuvas kultūras darbinieki neapstāsies savos protestos.
Pirmais solis vismaz ir sasniegts –
sākotnēji ieceltais kultūras ministrs no amata ir atkāpies, bet mērķis ir panākt, lai Kultūras ministrija nav konkrētās partijas rokās.
Par sliktākajiem scenārijiem domāt negribas, bet piemēri ir tā pati jau pieminētā Slovākija, Ungārija un Gruzija, kuras diemžēl politiski uzņēmušas atklāti prokrievisku virzienu.
– Vai Latvijā ir redzamas pazīmes, ka kultūru ietekmē politiķi un vēlas pakļaut jomu savām interesēm?
– Varu runāt tikai par sevi un to, ko esmu pieredzējusi pati, tāpēc teikšu – nē, es neesmu saskārusies ar šādu tendenci.
Taču, kā mēs labi zinām, – vara sevī nereti nes arī sāta neesamību, tāpēc modrību zaudēt nedrīkst un mums jāseko līdzi notiekošajam Lietuvā, lai nenonāktu šādā situācijā, kāda šobrīd ir tur.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.