Tiesa Maskavā piektdien piešķīra nosacītu sodu uz trim gadiem un soda naudu 800 tūkstošu rubļu režisoram Kirilam Serebreņņikovam, kurš atzīts par vainīgu par Maskavas Gogoļa centra teātra projektam piešķirto valsts līdzekļu piesavināšanos 129 miljonu rubļu (1,7 miljonu eiro) apjomā.Krievijas situācijas pazinēji uzskata, ka apsūdzības ir politiski motivētas, jo Serebreņņikovs atklāti kritizējis prezidenta Vladimira Putina režīma politiku. Eiropā sākusies parakstu vākšana petīcijai režisora atbalstam.

Nebūt ne tik sen arī Latvijas kultūras pasaule bija pakļauta režīmam un tā prasībām, ne brīvai, radošai pašizpausmei. Kāds bija šī visa sausais atlikums? Bezvērtīgi propagandas darbi un salauzti radoši prāti, pa starpu kuriem tomēr palika arī tie, kuri turējās pie savas pārliecības līdz galam, neļaujoties apspiešanai, draudiem un reāliem fiziskiem un emocionāliem izrēķināšanās mēģinājumiem. Principā ar Kirilu Serebreņņikovu, manuprāt, notiek tieši tas pats, pierādot, cik demokrātija var būt butaforiska.

Mākslinieciskās izteiksmes brīvība ir viena no cilvēka pamattiesībām, kas minēta arī Satversmē, un ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Kolīdz demokrātija pilda tikai fiktīvas, ne tās reālās funkcijas, mākslinieki un radošas personas ir vieni no pirmajiem, pret kuriem tiek vērsts varas spiediens, jo viņi ir aktīvi sava personiskā un, kas vēl jo svarīgāk, sabiedrības viedokļa paudēji. Protams, katra situācija ir komplicēta, un nevar noliegt, ka situācija, kurā mākslinieks ir finansiāli atkarīgs no tās pašas varas, kura nav mierā ar viņa darbu, ir grūti apstrīdama (un atgādina jautājumu par olu un vistu), un tomēr vienmēr jāatgriežas pie fakta, ka mākslinieciskas izteiksmes brīvība ir viena no cilvēka pamattiesībām. Un, ja runā no mākslinieku skatpunkta, tad tā ir ne tikai pamattiesība, bet arī pamateksistēšanas forma – brīvi runāt par to, kas ir svarīgi un būtiski, kas sāp. Kolīdz vara iejaucas šajā procesā, mākslinieciskais iznākums ir kropls (izņemot retus gadījumus) un tas kļūst pat savā ziņā bīstams sabiedrībai, un šādas varas izpausmes, kā kolektīvā pieredze rāda, mēdz pieaugt ģeometriskā progresijā, tiklīdz kāds cenšas tām pretoties.

Tieši tāpēc ir svarīgi iestāties par radošo brīvību, par cilvēktiesībām, ja vēlamies dzīvot demokrātiskā sabiedrībā. Tas zināmā mērā ir mākslas patērētāja pateicības un atbalsta žests tam radošajam prātam, kurš spirinās pretī varas spiedienam taisnīguma vārdā. Jo īpaši, ja runājam par Kirila Serebreņņikova lietu, kura ilgst jau vairākus gadus un liek uzdot jautājumus par to, vai tiešām viņš nu būtu tas vienīgais šmauklis, kurš piesavinājies milzu naudas, ja līdzās redzam zeltā un bruļikos tērptas radošās figūras, kuras ir ērtā viedokļa paudējas… 

Šī situācija ir ārkārtīgi fundamentālas pārdomas raisoša, jo bez reāliem pierādījumiem cilvēkam tiek atņemts būtiskākais, kas viņam ir, – brīvība un viņa darbs. Un tajā pašā laikā viņš ir spējis ļoti ierobežotos apstākļos savu darbu turpināt, runājot brīvi par to, kas viņam būtiski. Nemūkot prom no valsts, kurā totalitārās spīles viņam žņaudz kaklu, jo ir skaidrs – mukt būtu padoties un ļaut šim visam neprātam turpināties, raujot zem ūdens nākamās radošās personības, kas runā par to, kā ir.

Rasa Bugavičute-Pēce, Liepājas teātra dramaturģe