Prasme pārvaldīt savas naudas lietas ir ļoti svarīga, lai cilvēks pieaugot varētu justies droši. Jo ātrāk bērns apgūst finanšu pratību kā uzvedības, vērtību un kultūras normu, jo vieglāk viņam vēlāk dzīvē klāsies.

Ja pirmā alga ir arī pirmā pieredze ar naudu un trūkst saprašanas, kā to rīkoties, cilvēks apjūk daudzo kairinājumu un vajadzību virpulī un pieļauj skaudras kļūdas.

Izvairīties no jautājumiem par naudu nevar neviens. Bērniem pirmā saskare ar tiem rodas brīdī, kad gribas mašīnu, helikopteru, lelli, saldumus, bet vecāki skaidro, ka tos nepirks, jo visām vēlmēm un iegribām naudas nepietiek.

Varētu teikt – bērnībai taču jābūt bezrūpīgai, par naudas lietām jādomā pieaugušajiem. Tomēr bērna iesaistīšana naudas jautājumos nenozīmē rūpju novelšanu uz bērna pleciem.

Jā, ne visi vecāki prot runāt par naudu vai paši gudri rīkojas ar to.

Lielisks risinājums ir ļaut bērnam mācīties pašam no savas pieredzes, un pirmais mācību līdzeklis ir kabatas nauda: vecāki var sekot līdzi, kā bērns to tērē, un nejauši par to aprunāties – vai vajadzēja visu iztērēt, varbūt ir vērts krāt, runāt par lielākiem mērķiem. Piemēram, bērns var sekmīgi piedalīties ģimenes brīvdienu plānošanā.

Lielāki bērni var jau nopietnāk iesaistīties maršruta plānošanā atbilstoši ģimenes budžeta iespējām, bet mazākajiem var ļaut izvēlēties galamērķi, paskaidrojot – mēs varam atļauties vienu vai otru. Tas ļauj saprast, ka vēlmju ir daudz, bet iespējas – ierobežotas.

Ir dabiski kļūdīties, taču dažas kļūdas, runājot ar bērniem par naudu, nevajadzētu pieļaut. Vislielākā kļūda ir nerunāt par šiem jautājumiem nemaz. Arī nedot bērnam naudu un uzskatīt, ka viņam to nevajag, nav laba prakse.

Taisnība, līdz zināmam vecumam bērnam nauda nav obligāti nepieciešama, jo skola nodrošina brīvpusdienas, patstāvīgu gaitu vēl nav utt. Tomēr iegūt pirmo pieredzi ar savu naudu ir vērtīgi.

Tāpat ir aplam apgalvot, ka ģimenei naudas nav, neieliekot to kontekstā – nav kaut kam konkrētam; esam jau šai vēlmei vajadzīgo summu iztērējuši kam citam; ja nopirksim šo, nevarēsim atļauties kaut ko citu utt. Nevajadzētu radīt iespaidu, ka naudas nav nekad un nekam, bet vienlaikus bērnam ir jāpierod – jo ātrāk, jo labāk – pie domas, ka ne visas vēlmes var izpildīt. Trīsgadnieks jau ir spējīgs to saprast.

Uzsākot skolas gaitas, 1. vai 2. klasē, par naudas jautājumiem būtu vēlams runāt jau nopietnāk. To var darīt dažādi: piešķirt bērnam kabatas naudu, mudināt nopelnīt, pārdodot savus zīmējumus mājas tirdziņā vai tirgojot biļetes uz paša koncertu, lai bērns saprastu, ka nauda ir jānopelna, un izprastu tās vērtību.

Noderīgas ir arī tādas spēles kā ”Monopols”, kas iesaista naudas jautājumos un dod labu iemeslu par tiem parunāt. Tēma ir nopietna, bet tas nenozīmē, ka to nevar pārrunāt rotaļīgā veidā, izvairoties no sajūtas, ka tas ir kaut kas nopietns un sarežģīts.

Pamatu pamats visām prasmēm un zinībām ir ģimene, bet, protams, arī skolas var rīkot dažādus pasākumus – runāt un skaidrot resursu, tēriņu, ienākumu, obligāto izdevumu nozīmi.

Kas attiecas uz risinājumiem, ko gribētos sagaidīt valstiskā līmenī, – viens no labākajiem būtu skolu programmās daudz mērķtiecīgāk iekļaut ekonomiku kā mācību priekšmetu.

Mēs gribam būt attīstīta valsts un radīt augstas pievienotās vērtības produktus, bet attīstīta sabiedrība prot gudri rīkoties ar naudu, un tas skolā būtu jāmāca daudz vairāk, lai uz lielo mērķi – kopējās labklājības izaugsmi – varētu tiekties visi kopā.

Reinis Jansons, ”Swedbank” Finanšu institūta vadītājs