Raizes par turpmāko, protams, ir, jo mums, senioru klubam, par telpām pašiem jāmaksā, mums neviens nepalīdz un summa sanāk diezgan liela. Man pašai mājās vajadzīga malka. Cenas ir uzliktas astronomiskas! Agrāk pirku par 180 eiro, tagad samaksāju 380 eiro!

Ziņām sekoju līdzi. Kad izlasīju, ka tikai par granulām apmaksās un vēl kaut kam, nodomāju, kāpēc mūs tā apbižo. Bet, nē, nu jau runā, ka būs arī malkai un briketēm. Ceru, ka to pieņems. Citādi šķita – kādā sakarā notiek šī šķirošana? Malkas atvedējiem palūdzu čeku, lai man iedod, bet, vai to varēs izmantot, es nezinu. Bet sagatavojusies uz to esmu, lai varu pierādīt, ka esmu malku paņēmusi.

Cenas ir cēlušās gandrīz visam. No veikala bez 50 eiro laukā nemaz nenāc. Un tā jau skaties lētāko.

Bet vienalga mazāk nekā nesanāk. Elektrība arī – 60, 70 eiro mēnesī. Tās ir šausmas! Bet zinu, ka tērēju taču tāpat kā agrāk, nekas jauns klāt nav nācis. Bet summas ir drausmīgas.

Visādā ziņā tēriņi ir auguši, vienīgi vēl sabiedriskajam transportam nav. Bet domāju, ka varbūt tomēr cels, jo, šķiet, ka tas ir neizbēgami. Viss jau ir savstarpēji saistīts. Paldies Dievam, man zāles tik ļoti nevajag, jo neslimoju. Bet tiem, kam vajag, diez kas nav. Tiešām zobus vadzī jākar.

Es savos gados joprojām strādāju – vadu tramvaju, un tā pēdējos 23 gadus, kopā būs kādi 30 gadi. Ja man pie pensijas nebūtu darba alga, būtu ļoti grūti. Gandrīz nāktos iet un ubagot. Jo man ir jāmaksā par ūdeni, diezgan dārgi sanāk par gružiem, plus nodoklis par īpašumu. Izdzīvot tikai ar pensiju – tur nav ko domāt.

Protams, ja būtu iespējams, es nestrādātu. Taču es nevaru to atļauties. Kamēr man veselība atļauj, tikmēr es strādāšu. Vēl kādus piecus gadus noteikti.

Ja pensija būtu 700 vai 800 eiro, tad par visu es varētu samaksāt, nopirkt to, ko es vēlos, kaut ko iekrāt un paceļot.

Domāju, ka dzīves dārdzība turpinās augt, uz vietas nepaliks. Kā būs, tā būs, tad arī domāšu, kā un ko darīt.

Pie manis no ārzemēm bija atbraucis dēls. Ūdens patērējās vairāk, arī elektrība, biežāk griezās veļasmašīna. Jaunieši jau arī uz taupīšanu neiespringst. “Ai, ko nu!” viņi saka. Es esmu dzimusi piecdesmitajos gados, augusi ne pārāk pārticīgā ģimenē, taupījām. Tad bija citi laiki. Tagad bērni aug pavisam citā vidē, ar citu attieksmi.

Pie kādas seniores vasarā bija apmeties mazdēls. Arī viņa novēroja, ka jaunieši neekonomē. Tā kā viņai tikai pensija, tad ļoti skatās, cik, piemēram, kubu ūdens notecināti. Bija priecīga, uzzinot, ka mazdēls tomēr omi neapgrūtinās un rudenī dzīvos kopmītnēs, nevis pie viņas. Ja līdz šim esi bijis viens, tad zini, kur un kā ietaupīt.

Pieņemtais likums, ka no pensijas tiek vēl atvilkts nodoklis, nav patīkams. Tā kā apvainojoši, ja visu visu mūžu esi strādājis, maksājis, un tad vēl beigās ņem nost to kapeiciņu. To vajadzētu mainīt. Taču nedomāju, ka tas notiks, un tā arī paliks.

Rita Grinberga, senioru kluba “Jaunliepājas dzirkstele” vadītāja