Vai ģimenes ārstu streiks devis rezultātu? Šobrīd vēl grūti pateikt. Lēnais streiks turpinās, taču valdība ar mums vairs nevēlas runāt. Konstruktīvās sarunas ir beigušās. Mums mēģina uzspiest, lai parakstām līgumu uz trīs gadiem par to, ka strādāsim. Tas Veselības ministrijai šķiet konstruktīvi. Mēs vēlamies līgumu ar konkrētiem cipariem par šiem nākamajiem gadiem, taču ministrijai tas liekas nekonstruktīvi. Uzspiestajā līgumā ir tukšums – noteikumi tiks diktēti vēlāk. Nākamajā gadā primārai aprūpei apsolīti četri procenti no iekšzemes kopprodukta. Taču par tālākajiem gadiem nekā – tas nozīmē, ka pēc tam varam arī atgriezties uz trīs procentiem. Normāls cilvēks taču saprot, ka tādu līgumu parakstīt nevar.

Ir panākti arī kādi uzlabojumi. Ja mums pirms streika piedāvāja palielināt finansējumu par 12 procentiem, tad pašlaik tie ir 28 procenti. Tas jau ir liels sasniegums. Taču salīdzinoši – tiklīdz sākās runas par visas Latvijas ārstu streiku, valdība stacionāra ārstiem apsolījusi palielināt algas par 80 procentiem, lai tikai viņi nestreikotu. Rodas jautājums, no kurienes viņi ņems finansējumu, ja tādas naudas nav. Cerēt, ka tāda nokritīs no gaisa, nevar. Es esmu reālists, taču šķiet, ka ministrijā vairāk sēž utopisti un sapņotāji. Es noteikti nedomāju, ka 80 procentus pielikt pie algas ir reāli.

Arī e-veselības jomā ir panākts neliels progress, dažas kļūdas ir izlabotas. Taču tas gan nenozīmē, ka praktiski ar sistēmu iespējams strādāt. Tajā mēdz parādīties kļūdas – vienai Latvijas ģimenes ārstei uzlika soda naudu 700 eiro apmērā par to, ka e-veselības sistēmā bija radusies kļūda ar darba nespējas lapu. Galvenā aplamība ir tā, ka sistēmu izstrādājuši cilvēki, kuriem nav nekādu zināšanu par medicīnu. Arī ar receptēm rodas problēmas – ir gadījumi, kad aptieku sistēmā tās neparādās, citreiz receptēs neparādās zāļu devas, daļa zāļu e-veselības sistēmas sarakstā nemaz nav un tās nevar izrakstīt. Bet mums pārmet, ka mēs nevēlamies mācīties strādāt ar tehnoloģijām.

Nupat televīzijā viens lauku ģimenes ārsts sacīja, ka ar sistēmu viss esot kārtībā un viņš dienā izrakstot četras receptes. Piedodiet, man vienam cilvēkam četras receptes ir jāuzraksta! Dienā vidēji varētu būt ap divdesmit, kaut ir dienas, kad izrakstu arī četrdesmit – ar e-veselību to izdarīt nevar. Un kas vēl būs, kad pilnīgi visi ģimenes ārsti šai sistēmai reizē pieslēgsies? Mēs paši ierosinājām, ka šāda veida sistēma ir vajadzīga, bet ne jau tāda, kas nestrādā.

Tāpēc, kā jau iepriekš esmu teicis, streiks bija spiesta lieta. Tā nav šajā vai pagājušajā gadā radusies ideja, līdz tam mūs noveda vairāk nekā desmit gadu laikā, jo par tukšu salmu kulšanu šajos gados tālāk neesam tikuši. Lai arī streiks turpinās, cilvēkus mēs, protams, pieņemam, nevienam neatsakām. Mēs vienkārši vēlamies šīm problēmām pievērst sabiedrības uzmanību.

Mēs esam cīnītāji un par savām tiesībām cīnīsimies – nebaidāmies no draudiem un represijām. Ģimenes ārsti vairs nav tik naivi un solījumiem netic. Ir lietas, kas ar streiku ir panāktas, taču darba vēl ir daudz.

Roberts Barons, ģimenes ārsts