Pacietība ģimenes ārstiem ir beigusies. Kur tikai mūsu valde nav rakstījusi – Ministru kabinetam, Saeimai, ministrei, personīgi Kučinskim. Atbilde tikai viena – nekādas konkrētības. Esam sapratuši, ka tas jau iet vairāku gadu garumā. Ministri mainās, bet problēmas paliek tās pašas, un ar katru gadu paliek tikai sliktāk. Tā kā streiks – tā mums ir spiesta lieta. Tas nav nekas labs – ne streikotājiem, ne pacientiem. Cietīs visas puses. Bet mums kaut kas ir jādara. Jau pērn mums bija vienas dienas brīdinājuma streiks. Tā kā tas, kas notiks tagad, nav iesākums, bet gan turpinājums.

Ir vairāki iemesli, kāpēc esam izšķīrušies par šādu soli. Un jautājums nav tikai par mūsu algām, kā varētu domāt. Arī apmaksa par manipulācijām, e-veselība, kura praktiski mums tiek uzspiesta un kura reāli nemaz nedarbojas, kaut kas tiek muļļāts un darīts, nauda iztērēta, un ģimenes ārsti pie tā esot vainīgi, jo negribam mācīties.

Man ir žēl par to, kādu attieksmi saņemam. Ir runas par to, ka ģimenes ārstus vispār vajagot likvidēt. Organizēt tādas kā Padomju Savienības laikā poliklīnikas, zem nosaukuma – kopprakses, visu naudu atdodot pašvaldībām. Dotajā brīdī gan rīkojuma nav, taču, ja būs, mēs kam tādam nepiekritīsim. Arī tas ir viens no iemesliem streikam. Mēs ilgus gadus karojam par to, lai medicīnai piešķirtu vairāk finansējuma – ne tikai ģimenes ārstiem, bet visai medicīnai kopumā. Līdz šim ar katru gadu finansējums ir tikai samazināts.

Patiesībā vajadzēja apvienoties pilnīgi visiem mediķiem Latvijā un streikot, kā tas notika Igaunijā. Streikoja ģimenes ārsti, poliklīnikas, stacionāri, un visi jautājumi tika atrisināti jau nākamajā dienā. Šobrīd mēs esam vieni. Lai arī būsim bez naudas, jo valsts mums par šīm streika dienām kapitācijas naudu nemaksās, no sava lēmuma neatkāpsimies.

Esmu runājis ar saviem pacientiem, – visi mūsu atbalsta. Vismaz morāli. Neviens no maniem pacientiem nav pateicis – kam tas ir vajadzīgs, ko mēs gribam utt. Jo viņi saprot, – ja mēs esam aizgājuši tik tālu, tas nozīmē, ka situācija ir patiešām kritiska.

Bet tas ir skumji, ka mums šādi ir jārīkojas un ka vēl uz šodienu nav skaidras atbildes. Latvijas ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Sarmīte Veide mums ziņo, kādas ir pārrunas. Kāpēc kompromiss nav panākts? Ļoti vienkārši. Darbojas princips – suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Mēs varam riet, dumpoties, bet augšā viss ir mierīgi, klusi. Pēdējais izdomājums – veidot vecās poliklīnikas – liek domāt, ka vieglāk ir pagriezt grožus atpakaļ uz komunismu.

Izvirzītās prasības manā skatījumā nav nekas īpašs. Mums vajadzēja iet uz maksimālo, lai dabūtu minimālo. Tā kā prasības ir tik niecīgas, – tas būtu kā pats sākums turpmākai sadarbībai ar valsti. Mēs neprasām sev, kā ģimenes ārstiem, bet visai veselības aprūpei kopumā. Cik ilgi streikosim? Dotajā brīdī tas nav noteikts. Dzīvojam no dienas uz dienu, gaidot ziņas, sekojot jaunākajai informācijai, pārrunu gaitai.

Roberts Barons, ģimenes ārsts