Tas, vai ieguvēji no projekta ”Eiro Velo 13” būs arī kurzemnieki, atkarīgs no tā, cik nopietni šīs puses iedzīvotāji uztver velotūrismu.

Kopumā tas ir ieguvums arī no ieņēmumu viedokļa. Attīstoties velotūrismam, nauda paliek kempingos, viesu mājās un tamlīdzīgi. Ienākumi šajās vietās aizvien pieaug.

Šodien seminārā tika minēti prezentācijas piemēri no Īrijas. Investējot 6 miljonus, viņi ik gadu iegūst ienākumus vairāk nekā 7 miljonus eiro no velotūrisma. Īru gadījumā ir iznācis, ka vienā gadā investīcijas atpelnītas par vairāk nekā 100 procentiem. Bet jāatzīst, ka tas ir ļoti pasakains attīstības scenārijs mazajiem viesu namiem un restorāniem Īrijas piekrastē.

Īstenībā būtība ir tāda, ka velutūrists nav klasiskais tūrists, kas grib dzīvot pie jūras, pašā lielākajā viesnīcā.

Viņš iet arī iekšzemē un faktiski sadala ienākumus, vairāk līdzekļu piesaistot tieši mazajiem uzņēmējiem. Un tā ir atšķirība no klasiskā tūrisma. Un, manuprāt, tāpēc ir ļoti svarīgi sakārtot veloinfrastruktūru piekrastē, Baltijas jūras krastā, kur iet šis veloceliņš numur 13.

Šobrīd šis maršruts tiek iezīmēts Latvijas daļā. Ar atzīmi “13” uz Eiropas karodziņa fona.

Liepājā veloinfrastruktūra attīstās ātri, bet citās apkārtnes pašvaldībās iespējas ir mazākas. Viens no šī gada un semināra mērķiem ir rast risinājumu, lai velotūrists tiktu tālāk par Liepāju gan Palangas, gan Grobiņas virzienā.

Pirms diviem gadiem, kad Liepājā jau bijām, bija situācija, kad bija paredzēts labot ceļu uz Lietuvas robežu – no Rucavas puses. Eiropas Savienība toreiz atļāva Kohēzijas fondu naudu izlietot veloceliņu infrastruktūras sakārtošanai. Diemžēl tas nenotika.

Labi saprotu tā laika ministra Matīsa kunga nostāju. Bija liels spiediens no autoceļu būvētāju industrijas, ka visu naudu jāizmanto autoceļu būvei – ātruma uzlabošanai un tamlīdzīgi.

Velotūrisms paliek vienmēr kā blakus produkts. Citiem vārdiem sakot, Eiropas savienība neaizliedza, veicot autoceļu sakārtošanu, līdzekļus izmantot arī no brauktuves atstatu esošu veloceliņu izbūvei, lai būtu drošāka braukšana velosipēdistiem. Bet nepavēlēja to darīt.

Ir noteikts, ka, piemēram, rekonstruējot tiltus, ja tiek izmantots Eiropas līdzfinansējums, ir jānodrošina vieta velosipēdistiem. Visos pārējos gadījumos Eiropas savienība atļauj lietot ceļiem paredzēto Eiropas naudu veloceliņu izbūvei un uzlabošanai. Bet gala lēmumu pieņem Latvijā.

Cik cerīga situācija veloceliņu izbūves jomā ir tuvākajā nākotnē, atkarīgs no tā, ko domā Latvijas puse. Protams, vienmēr gribas vairāk un labāk, bet Liepājā ir relatīvi liels budžets. Tas nozīmē, ka veloinfrastruktūru var attīstīt.

Bet ir skaidrs, ka uz leju, uz Lietuvas robežu, tuvojoties mazajām pašvaldībām, situācija ir sarežģīta, jo mazajām pašvaldībām naudas līdzfinansējumam nav.

Un šeit ir tā sarežģītā situācija: no vienas puses valsts budžeta līdzfinansējumu var lietot, bet parasti tiek prasīts, lai iesaistītās pašvaldības piedalās ar līdzfinansējumu.

Bet ir jautājums: kas ir šis kaut kas? Ja tas ir puse no projekta izmaksām, tad mazajām pašvaldībām tas nav paceļams. Ja tas ir samērā neliels līdzfinansējums, tad tas jau ir patīkamāk.

Bet skaidrs, ka labums jau ir. Pagaidām ir attīstīti tikai daži posmi velosinfrastruktūrā. Liepājā ir veiksmīgs posms, Rucava – ne tik veiksmīgs. Ja varētu visu Latvijas piekrasti padarīt ļoti ērtu velotūrismam, tad velotūristu būtu vēl vairāk. 

Cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai velotūrismu attīstītu visā Kurzemē? Domāju, ka interesantākajās daļās, piemēram, Latvijas rietumu piekrastē, kur velotūrisma ceļš sakrīt ar 13.celiņu, būtu izdarāms ļoti ātri. Ja vien būtu apņemšanās un kopā ar iesaistītajām pašvaldībām tiktu atrasts labs līdzfinansējuma modelis.

Protams, problēmas ir ar privātajām zemēm. Šī problēma ir arī ceļu un dzelzceļu būvē, bet tā ir risināma. Ir jāved sarunas.

Ja vietējie zemes īpašnieki saprastu, ka tas varētu nest arī viņiem kaut nelielu labumu – uztaisīt kempingu vai kādu ēdināšanas vietu, viņi visticamāk, piekristu. Un tieši sarunās rodams šis kompromiss. Relatīvi laba kompensācija par iespējām veidot mazo biznesu.

Veloinfrastruktūras attīstība ārpus pilsētas noteikti būtu ieguvums arī Liepājai. Šī ir pietiekami liela pilsēta, kā dēļ es domāju, ka pietiekami daudz cilvēku ik dienu iebrauc pilsētā, lai strādātu. Veloinfrastruktūras sakārtošana ārpus pilsētas Liepājai būtu ekonomiskās attīstības dzinulis. Un ne tikai Liepājā, bet arī Latvijas rietumu piekrastē kopumā.

Attīstot veloinfrastruktūru ārpus Liepājas, pieaugtu pilsētas iedzīvotāju iespējas. Liepājniekiem tā būtu iespēja ar ekoloģiski tīru un lētu pārvietošanas līdzekli izbraukt daudzus desmitus kilometru uz vienu, otru un trešo pusi no pilsētas.

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts