Rosinātās izmaiņas likumdošanā, lai atturētu makšķerniekus kāpt uz bīstama ledus, ir atbalstāmas, taču īstenot dzīvē tās būs sarežģīti. Grūti būtu izstrādāt noteikumus, kas liegtu kāpt uz ledus konkrētā ūdenstilpē. Tas būtu jādara attiecīgās jomas speciālistiem, piemēram, ūdenstilpju apsaimniekotājiem. Bet ne ugunsdzēsējiem. Mēs varam izteikt savu redzējumu, viedokli, bet ne izdarīt ierosinājumus likumdošanai, kādos laika periodos uz ledus kāpt bīstami.

Jo laika apstākļi dažādās Latvijas vietās krasi atšķiras. Tāpat ledus apstākļi Latvijas novados ir ļoti atšķirīgi. Tāpēc nav iespējams valstī noteikt vienotu datumu, pēc kura atrašanās uz ledus būtu bīstama. Ledus biezums atšķiras pat vienā pilsētā vai novadā esošās ūdenstilpēs. To ietekmē daudz un dažādi faktori – straumes, atrašanās vieta u.c.

Tad būtu jāveic pētījums un jāizstrādā atsevišķi noteikumi katrai konkrētai ūdenstilpei, un kādam būtu regulāri jāseko līdzi ledus apstākļiem, jāmēra ledus biezums, lai zinātu, vai uz tā ir droši atrasties. Tas prasītu ne tikai ievērojamus finanšu resursus, bet tam nepieciešami arī speciālisti. Lai būtu speciālists kādā jomā, jāveic apmācība. Jābūt ekspertam, lai sniegtu slēdzienu. Un, lai būtu eksperts, jābūt labai izglītībai.

Piekrītu, ka tiek tērēti finanšu resursi, glābjot vieglprātīgus cilvēkus, kas kāpj uz bīstama ledus. Taču glābšanas darbi uz ledus ir reti, tādēļ tiem ievērojami līdzekļi netiek izlietoti. Kūlas ugunsgrēku dzēšanai tiek tērēti daudz lielāki līdzekļi. Glābšanas darbi uz ledus salīdzinājumā kūlas dzēšanu no iztērēto resursu viedokļa nav salīdzināmi.

Šopavasar esam izbraukuši jau uz 79 izsaukumiem. Lai dzēstu degošo kūlu, degvielai jau iztērēti aptuveni 1000 lati. Paldies nodokļu maksātājiem par to, ka mums ir līdzekļi, lai apkalpotu visus izsaukumus. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests veic atsevišķu kūlas ugunsgrēku uzskaiti un tam iztērētās degvielas uzskaiti. Šim mērķim degvielai, par laimi, limita nav – nauda tiek piešķirta no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, jo nav iespējams prognozēt, cik naudas kūlas dzēšanai vajadzēs.

Primārais, lai taupītu līdzekļus, būtu jādara viss iespējamais, lai mazinātu kūlas dedzināšanu. Kā pirmo soli redzu pastiprinātas uzmanības pievēršanu teritorijām, kur nenotiek aktīva saimniekošana un veidojas kūla. Ikviena teritorija taču kādam pieder – privātpersonām, pašvaldībām, Speciālajām ekonomiskajām zonām, valstij, tikai tās netiek pienācīgi apsaimniekotas.

Sodu bardzība nelīdzēs. Ja nav iespējams kūlas degšanu mazināt ar teritoriju apsaimniekošanu, tad kādai no institūcijām jāuzņemas teritorijas uzmanīšana. Risinājumi varētu būt dažādi. Piemēram, videokameru uzstādīšana, patrulēšana u.c. Kaut vai teritorijas iežogošana, lai nepieļautu piekļūšanu tai, ja citādi problēma nav risināma.

Romāns Andrijauskas,
VUGD Kurzemes reģiona brigādes Liepājas 1.daļas komandieris