Latvijā ņirgāšanās izglītības vidē ir ārkārtīgi izplatīta problēma. Arī uz citu valstu fona rādītāji mūsu skolās ir ļoti bēdīgi. Situācija ir diezgan kritiska, to nevar noliegt.

Gan pedagogi, gan skolu vadība mēģina ar ņirgāšanās gadījumiem tikt galā tā, kā viņi māk, bet ir nepieciešamas skaidras, vispārējas vadlīnijas, metodiskie materiāli un programmas, kas varētu palīdzēt mācībspēkiem šīs problēmas risināt. Svarīgi, lai būtu skaidrība par šo situāciju un to, kādai rīcībai būtu jāseko.

Attālināto mācību režīma blakne ir kiberņirgāšanās.

Vēl nav veikti konkrēti pētījumi, uz kuru secinājumiem mēs varētu balstīties un analizēt situāciju, bet ir skaidrs, ka kiberņirgāšanās ir kas cits. Tā ir nedaudz aiz aizkariem paslēpta tēma, jo to pieaugušajiem ir grūtāk noķert. Par to ir grūtāk runāt un to vispār identificēt. Tās visliktākā īpašība ir nepārtrauktība. Ja klasiski šī problēma beidzas klasē, skolā vai tās pagalmā, tad kiberņirgāšanās, tāpat kā telefons, ir līdzi visur un vienmēr. Tā ir vēl nopietnāka problēma, jo no tās nav iespējams aizbēgt.

Šobrīd, sadarbojoties vairākām ministrijām un sabiedriskajām organizācijām, tiek izstrādāti un nodoti publiskai apspriešanai vairāki situācijas risināšanas iespējamie virzieni. Šīs institūcijas sadarbojas, lai taptu konkrēti ieteikumi ņirgāšanās gadījumu mazināšanai un izskaušanai, kas būtu derīgi un pielietojami visās skolās. Kopēja, vienota programma.

Skaidrs, ka ar valdības lēmumu tā vienkārši šo situāciju atrisināt nevaram. Ir jāsaprot, ka tā ir visas sabiedrības kultūras un morāles līmeņa celšana. Lai tas strādātu skolās, nepieciešama visas sabiedrības iesaiste, sākot ar ministrijām, Saeimu, pašvaldībām un beidzot ar skolotājiem, bērniem un viņu vecākiem. Tas ir kopīgs process, un vajadzīga vienota, vispārēja pieeja, nostāja un stratēģija.

Manuprāt, lielākais ieguvums no pēdējā laikā īstenotajām kampaņām ir tieši diskusiju pacelšana valdības līmenī un to raisīšana arī jauniešu vidū un skolās. Skaidrs, ka ņirgāšanās gadījumu prevencijā un apzināšanā ir vēl ļoti daudz darāmā, bet, tieši turpinot un neapklusinot šīs diskusijas, varam beidzot rosināt izmaiņas.

Šobrīd 35% skolēnu līdz 15 gadu vecumam Latvijas skolās piedzīvojuši ņirgāšanos.

Lielākā problēma ir ziņošanas un tai sekojošās rīcības trūkums. Mans minējums ir tāds, ka lielākajā daļā no šiem 35% nemaz nav ziņots par ņirgāšanos, bet, ja ir, tad tas liecina, ka skolotājiem nav pietiekami efektīvu resursu, lai cīnītos šādās situācijās. Jāpanāk, ka par ņirgāšanos tiek ziņots un pēc tam problēma nekavējoties tiek risināta.

Romija Krēziņa, Pusaudžu resursu centra mentore un projektu vadītāja