Skrienu kopš skolas gadiem. Kādu brīdi pārtraucu nodarbojos
ar vieglatlētiku, nopietni skriet atsāku 2008.gadā. Maratons manā kontā gan ir
tikai viens, taču esmu noskrējis 37 pusmaratonus un vēl trīs ultramaratonus,
kas ir virs 50 kilometriem. Liepājas pusmataronos esmu piedalījies visos, šogad
skriešu jau trešo Liepājas pusmataronu.

Trasi Liepājā man vērtēt salīdzinoši grūti, jo to izmantoju
ikdienas treniņiem. Zinu, kur jāuzmanās no bedrēm, kur ir kādi citi trūkumi. Jāatzīst,
ka pa bruģi skriet nav viegli, arī Zvejnieku alejas posms nav no
patīkamākajiem. Šogad gan tur veikts remonts, bet iepriekšējos gados šī vieta
bija sarežģīta – asfalts ir no padomju laikiem, ja ne vēl vecāks. Skriešana pa
to nav komfortabla, nav pietiekamas amortizācijas. Pusmaratona dalībniekiem,
kuri Liepāju nepazīst tik labi, uzmanīgākiem jābūt pagriezienos, piemēram, tajā
pašā Roņu ielā.

Liepājas pusmaratona uzlabojumiem un izaugsmei īpaši neesmu sekojis.
Vienkārši skrienu, un skriešanas laikā koncentrējos uz procesu. Apkārt notiekošajam
īpašu uzmanību neveltu. Galvenais, kam pievēršu uzmanību skrienot, – segums. Ja
tam ir kādi trūkumi, tos pamanu uzreiz. Bet kopumā trase ir laba, dzeršanas
punktu arī ir pietiekami daudz.

Salīdzinoši daudz esmu piedalījies sacensībās ārpus Latvijas
– esmu skrējis Beļģijā, Skotijā, Vācijā, Čehijā, Slovākijā un, protams,
Lietuvā, kas ir tepat blakus. Piemēram, šogad biju Bratislavā. Tur starts
stipri atgādināja Latviju, sajūtas gluži kā Liepājas pusmaratonā.

Mūsu pusmaratons noteikti nav tas sliktākais. Vienīgais, kas
man šogad īsti nepatīk, ir tas, ka mainīts maršruts – vairs nebūs jāskrien pa
K.Ūliha ielu. Man patika skriet pa šo ielu, jo tur ir kvalitatīvs asfalts un taisns
posms, kur skrējējs var atpūsties. Savukārt jaunais bruģis manī vieš bažas, jo
tas ir ļoti ciets, nav amortizācijas. Pa šādu segumu grūti skriet. Tas ir arī
traumatiski, tā nav vien sportistu sūdzēšanās, ka viņiem kaut kas nepatīk. Pēc
skriešanas pa šādu segumu var just sāpes.

Arī ārvalstīs trasēs iekļauts bruģa segums. Šogad skrēju Kauņā,
un tur trase bija pat mazliet sliktāka, nekā Liepājā. Tur bija jāskrien arī pa
vecu bruģi. Man labāk patīk skriet pa asfaltu – jo vairāk asfalta, jo labāk.
Turklāt, jo jaunāks asfalts, jo labāk.

Lai varētu nodarboties ar skriešanu, nopietni jātrenējas.
Atceros pirmo vasaru, kad sāku skriet garākus posmus. Pēc 15 kilometru
noskriešanas bija grūti atgūties. Šovasar nereti skrienu vairākus treniņus pēc
kārtas pa 20 kilometriem, bet nejūtos slikti. Bija arī interesants gadījums,
kad skrēju Lietuvā. Guvu nelielu traumu un aizgāju pie mediķiem. 15 minūtes pēc
finiša viņi izmērīja man asinsspiedienu un teju vai brīnījās – organisms uzvedās
tā, it kā es vispār nebūtu skrējis. Protams, tam ir jātrenējas. Tas ir tāpat,
kā pirms lidošanas kosmosā – nevar lidot bez iepriekšējas sagatavošanās, tam
jātrenējas.

Kad man jautā, kāpēc skrienu, man patīk atbildēt Foresta
Gampa vārdiem no kinofilmas. Kad viņam arī prasīja: kāpēc tu skrien, vai
tādējādi meklē merkantilu vai citu iemeslu, viņš atbildēja: man vienkārši patīk
skriet. Man arī patīk skriet.

Ir, protams, reizes, kad negribas to darīt, kad pats sev
jautāju, kādēļ to daru. Bet kopumā patīk, jo skriešana ir veids, kā mazināt
stresu. Jau sen pierādīts, ka laikā, kad cilvēks skrien, viņš ir vienatnē ar
sevi un sakārto domas. Bieži ir situācijas, kad nevari atrast risinājumu kādai
problēmai vai atbildi uz sasāpējušu jautājumu, bet skriešanas laikā pēkšņi risinājums
rodas.

Protams, skriešana ir vērtīga arī veselības uzlabošanai –
var nomest lieko svaru, trenēt ķermeni. Latvijā visvairāk cilvēku mirst asinsrites
un sirdsslimību rezultātā. Skriešana ir viens no veidiem, kā nostiprināt un uzlabot
veselību.

Man ar asinsriti un sirds veselību viss ir labākajā kārtībā,
vien, jo vairāk un ilgāk skrienu, par sevi sāk atgādināt dažādas traumas.
Protams, pie to esamības pats vien esmu vainīgs – varbūt nevajadzētu tik daudz
skriet, iespējams, vairāk vajadzētu atpūsties. Pagaidām gan šādam solim vēl
neesmu nobriedis – man patīk skriet.

Viens no iemesliem, kādēļ skrienu pusmaratonus un nevis
maratonus, ir tas, ka man patīk skriet īsākas trases, piemēram, 21 kilometru,
taču darīt to salīdzinoši lielā ātrumā. Apbrīnoju cilvēkus, kuri var skriet maratonu
lēni, četrās piecās stundās. Vai pusmaratonu ilgāk par divām stundām. Mans
laiks pusmataronam ir ap pusotru stundu.

Taču garo gabalu skriešana stiprina cilvēka raksturu. Pērn,
kad skrēju Siguldas kalnu maratonu, bija jāskrien 53 kilometrus un skrēju sešas
stundas. Laika apstākļi bija ļoti slikti. Starta laikā bija uzsnidzis sniegs,
gaisa temperatūra bija pat mīnuss viens grāds, bet vēlāk sākās atkusnis.
Skrējām pa mežiem, veidojās dubļi, kājas bija slapjas, bija auksti. Pēc
noskrietiem apmēram 30 kilometriem uznāca tā saucamā ”siena, vienubrīd pat
apsvēru iespēju izstāties. Taču tad sev pateicu: ja 30 kilometrus esi
noskrējis, tad vēl 20 jāiztur. To sev atgādināju ik pēc katra noskrietā
kilometra.

Šādas grūtības ļoti labi audzina raksturu. Un tas noderēs
dzīvē situācijās, kad būs vēlme padoties. Trenētam cilvēkam pietiks spēka
izturēt līdz galam.

Stingrs raksturs vajadzīgs arī treniņiem. Grūti dažreiz
doties treniņā arī no rītiem, kad redzi, ka ārā līst lietus. Ir reizes, kad sev
jautā: vai tiešām tev tas nepieciešams. Taču rakstura stingrība palīdz pārvarēt
šo mirkļa vājumu.