Kinoteātra zālē uz ekrāna runā mācītājs, ērģelnieks, ērģeļu meistars Jānis Kalniņš. Stāsta par dzīvi un darbu. Par iekšējo brīvību un ikdienas darbu, spēlē ērģeles un runā par dzīvi. Liepājas ērģelnieki piebalso, un visi par to pašu – par mūzikas neatkārtojamību stabulēs, pasaules elpu un Liepājas ērģeļu liego un vareno skanējumu Rodrigo Rikarda dokumentālajā filmā ” Ērģelnieks no Ugāles”.

Kamēr mēnesnīca ripo cauri mākoņiem, Liepājas balsis sabalsojas ar ērģelēm pilsētas centrā vienuviet.

Liepāja savu mūziku zina, tā ir abpus tiltam esošo klusētāju ausīs, skaļā, dūcoši liegā, piezemēti rimtā un mūziķu dzirdošā pilsētas auss, Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles auss.

Vakara koncertam piestāv dzīvais skanējums – varenās stabules, saksofona un vokāla sabalsojums – Kristīne Adamaite pie ērģelēm, Ievas Paršas soprāns un Arta Sīmaņa saksofona spēle saplūst Cerības ceriņa pārlaicīgajā spozmē.

Jānis Kalniņš, kura rokām ērģeles savestas kārtībā, Liepājas, Eiropas, pasaules līmeņa mūziķu vārdiem klausa un skaņas pāri pilsētai aizplūst tālāk un tālāk, pār baznīcas torni, liepām, tramvaja balss pukst turpat līdzās. Vakara gājēji steidzas savu ceļu, bet mūzika seko līdzi mazam ķiparam, sirmgalvim. Ērģeles ir pilsētas sirds un cilvēki, kuri spēlē uz šīm ērģelēm, ir Liepājas sirds sastāvdaļa.

Dievnama krēslu rindās sēdošie ļaujas mūzikai, aiznes līdzi piektdienas vakara izjūtas un balsi par cerību – visā tajā tik daudz netveramā, ka turpat ārpus koncerta skaņām viss vēlreiz atstarojas bērnu zīmējumos. Vladimira, Aleksas, Taisijas, Toma un citu jauno liepājnieku izjūtas – gaismas mirkļi, ērģeles savā zeltījumā uz papīra lapām ieskanas vēlreiz, caur zīmuļiem, otām un domās par laika ritumu un pilsētas kopsakarībām telpā, mūzikā un cilvēku attiecībās.

Aplausiem skanot savus klausītājus līdz durvīm vēl pavada solistu acis un virtuozitāte ir katrā acu skatienā un greznajos ērģeļu rakstos, gluži kā dzīvē, aiz durvīm turpinās cita mūzika un ritmi. Ērģeļmūzika dievnamā, kā pasaules pieturvietai pieklājas, piekļaujas savam klausītājam, skan, dūc, aicina doties tālāk dzīves teātrī, aplaimo nakts krodziņos sēdošos, dzīves viesmīļus un nogurušos rokas stiepiena attālumā sajust, izjust valdzinošo, no ieelpas zem pirkstu galiem piespiestos taustiņus, līdz skaņām, ko izelpo Cerību ceriņš uz katru, ko pavada mūzika šajā vakarā.

Kā dzeltenzeltītas rudens lapas noklāj prieku un salipina visu kopā ar Liepājas bruģi, atverot durvis iedūcas sliedes un gājēju plecus noklāj mēnesnīcas rudenīgais tuvums. Tāda piektdienas mūzika – liepājniekiem ar vēju šallēs vējo līdzi, pieķeras turpat uz ielas stūra pārītim, un skūpstoties viņiem arī tiek notis no zeltītā ceriņa lapas, jaunības un dievišķais pieskāriens dievnama aizvējā – mūzika sirsniņās.

Tāda piektdienas vakara vējiem pilna pilsēta, vējiem samezglota vakara noskaņās ar dievnamā esošo klausītāju beigu aplausiem mākslai vissmalkākajā toņkārtā.

Tāda ērģeļu spēcīgā balss pāri pilsētas kanālam, lai kurp pēc koncerta dotos katrs šajā piektdienas vakarā, mūzikas balss ir pāri visam un skaisti.

S.Bezmers