Atceros, ka 4.maijs pirms 21 gada, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, bija saulaina un silta diena. Biju Rīgā, pie toreizējās Augstākās Padomes ēkas gaidījām un skaitījām, cik tad ir to balsu, pietiks vai ne. Tie, kas nevarēja būt tur, skatījās televīzijā vai klausījās radio.

Uzzinot rezultātu, cilvēki raudāja, apkampās. Viņos bija tādas emocijas, tāds prieks! Ilgi uz to bija iets, dziļi sirdī ikviens loloja sapni par neatkarību. Esmu ļoti priecīga, ka man laimējās būt tai laikā. Domāju, ka tādu tautas pacēlumu un vienotību vairs nepiedzīvošu. Liepājā bija otra lielākā Tautas frontes nodaļa aiz Rīgas. Te bija ļoti aktīvi cilvēki.

Pēc gada, kad notika dažādas briesmu lietas – barikādes, Augusta pučs, atkal bija vērojama lielā cilvēku vienotība. Šobrīd, kur atrodas muzeja nodaļa “Liepāja okupāciju režīmos” K.Ukstiņa ielā 7/9, bija Tautas frontes māja, ko nopirka par saziedotiem līdzekļiem. Cilvēki nesa pašu pēdējo, kas viņiem bija. Faktiski arī tagad, atceroties to laiku, acīs saskrien asaras.

Domāju, ka ir ļoti svarīgi par šiem vēturiskajiem notikumiem stāstīt mūsdienu jaunatnei, tos nenogurstoši ir jāatgādina. Turklāt viņu tikšanās ar dzīviem aculieciniekiem ir būtiska. Mācību grāmatās ir fakti un skaitļi, emocijas tur nevar izlasīt. Tiekoties klātienē, ir citas sajūtas, raisās vairāk jautājumu.

Ar jauniešiem, strādājot muzejā, nākas tikties gandrīz diendienā, un mums ir ļoti daudz gudru un patriotiski noskaņotu cilvēku. Jo vairāk tu viņiem stāsti, jo vairāk sirsniņā aizķeras, neskatoties uz to, ka varbūt mājās dzird: “Eh, ja būtu zinājis, ka viss šādi izvērtīsies, nekad nebūtu gājis uz barikādēm!” Muļķības! Ja Latviju apdraudētu kāds ārējs spēks, visi atkal vienotos. Tā ir tikai tāda runāšana. Par to esmu pilnīgi pārliecināta.

Sandra Šēniņa,
Tautas frontes dalībniece,
Liepājas muzeja galvenā speciāliste