Intervija ar Liepājas muzeja filiāles ”Liepāja okupācijas režīmos” vadītāju Sandru Šēniņu.

– Ko šis Latvijas tautai traģiskais datums mums vēsta pašreizējā kontekstā?

– Jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, kas pārzina vēsturi, saskata līdzības. Pirms kāda laika internetā varēja lasīt komentārus, ka tas viss esot jāaizmirst, dzīvosim šodienai un nākotnei, pietiek karināt tās melnās lentes… Bet vēsture atkārtojas!

Viens un tas pats agresors, kurš sāka 1940. gadā, sarīkoja izvešanas, citas represijas, apcietināšanas, tagad to pašu dara Ukrainā. Okupēja trīs Baltijas valstis un tagad ir iekārojis citu neatkarīgu valsti – Ukrainu.

Tāpēc man ir skumji par to mūsu sabiedrības daļu, kas izliekas, ka nekas jau nav noticis.

– Vai Krievijai ir tik labi ”panākumi” tāpēc, ka sabiedrībai ir īsa vēsturiskā atmiņa?

– Kad stājās spēkā likums par valsts karoga obligātu izkāršanu pie skolām, vienai daļai likās, ka tas jau ir patriotisms un ar to pietiek. Taču nemaz ne tik sen vēl nācās skaidrot, kas ir Lāčplēša diena, ko nozīmē 11. novembris.

Katrai klasei ir audzinātājs, un katru gadu, vienalga, vai esi matemātikas vai vēstures skolotājs, savai klasei ir jāpasaka, kāda diena tuvojas, kas un kāpēc notika. Tomēr patriotiskā audzināšana nenotiek. Tagad visi plāta rokas un saka, ka vajadzēja to un to.

Tāpat esam ļāvuši Krievijas propagandas kanāliem arī Latvijā zombēt cilvēkus, kamēr tie svēti notic tur stāstītajam.

– Represētie cilvēki aiziet mūžībā, arvien mazāk ir to, kuri var pastāstīt paša pieredzētos sāpju ceļus. Kā nepieļaut, ka deportāciju datumi kļūst par kaut kādu ierakstu kalendārā?

– Audzināšana sākas ģimenē. Pēc tam ir bērnudārzs, skola. Ir simtiem grāmatu izdots, atmiņu stāstījumu savākts. Būtu tikai gribēšana!

Patlaban mūsu muzeja ēku renovē, bet vai jūs domājat, ka daudz skolotāju pirms tam veda savus skolēnus skatīties šīs liecības? Kad parunāju ar dažiem, man atbildēja, ka par to jau nemaksā. Tikai atsevišķi entuziasti veda katru klasi.

Tagad būs jauna ekspozīcija, un ceru, ka pašreizējie notikumi piespiedīs cilvēkus vairāk darboties jaunās paaudzes izglītošanā.

Tas ir pats briesmīgākais, ka jāsākas karam, jādzird Krievijas skandinātais, ka nākšot arī uz Baltiju, lai visi pēkšņi pamostos un sāktu domāt.

Līdz šim uzskatīja – ai, nu kam man interesēties par politiku un vēsturi, man tagad svarīgi nopelnīt daudz naudas…

– Jau izskan viedokļi, ka mēs par daudz dodot ukraiņu bēgļiem. Esam aizmirsuši, kā izsūtītie izkāpa Sibīrijā ar to, kas mugurā, un no padomju armijas bēgošie kāpa uz kuģa ar vienu koferi?

– Jā, kad cilvēki krīzes dēļ mūsu laikos devās strādāt uz ārzemēm, bieži izskanēja doma, ka izvešanas jau nekas nebija, nu esot daudz sliktāk, jo daudz vairāk cilvēku spiesti izbraukt. Iesēsties lidmašīnā un ceļot, kurp grib, tiešām ir sliktāk, nekā mēnesi braukt lopu vagonā bez ēdiena, miega un iespējas aiziet uz tualeti?

Tagad ukraiņi slēpjas pagrabos no bumbām, tur nogalina mazus bērniņus.

Cilvēkiem Latvijā, kuri var atļauties tā runāt, nemaz neinteresē, kas notiek Ukrainā, interesē tikai savs krekls. Tagad vairs nav nekādas krāsu nianses, ir melns vai balts. Šis laiks spilgti parāda, kurš ir kurš.

Liepājas ukraiņu biedrību Ukraina ir ielikusi melnajā sarakstā kā prokrievisku. Muzejs 2017. gadā rīkoja atbalstu Ukrainai kopā ar kultūras biedrībām. Ukraiņu biedrības vadītāja uz manu aicinājumu atbildēja – ”mēs to neatbalstām”.

Pilsētas domē teica, ka tā jau esot, ka šī biedrība vairāk piestaigā uz Krievijas konsulātu. Kāpēc tad pašvaldība tādai dod naudu, lai dziedātu pie Gulbju dīķa? Vienmēr ir bijis ”mēs tikai pa labam”. Visi mēs gulējām. Tagad vairs tā nevar.