Brīvprātīgais līdzgaitnieks sniedz atbalstu probācijas klientam, tiekas ar viņu. Iedrošina un palīdz risināt dažādus praktiskus jautājumus, piemēram, kaut vai parādīt, kur atrodas Sociālais dienests, vai kā uzrakstīt CV.

Līdzgaitnieks var veicināt lietderīgi pavadīt brīvo laiku un saskatīt dzīvē kādas jaunas iespējas, atbilstoši interesēm un prasmēm.

Piemēram, manā praksē bija aizkustinošs gadījums, kad aizvedu klientu uz Liepājas muzeju. Izrādās, viņš savos trīsdesmit gados nekad nav bijis nevienā muzejā, tāpēc nezināja, kā tur uzvesties. Viņš baiļojās, ka uz viņu kāds kliegs vai nosodoši skatīsies. Rezultātā viņš bija tik emocionāli pacilāts no redzētā un pateicās par iespaidiem piesātināto stundu.

Tad man bija liels gandarījums, ka izdevās cilvēkam palīdzēt vienu stundu viņa mūžā padarīt jēgpilnu.

Sākotnēji raizējos, kā nu būs, jo par šo kontingentu mans priekšstats veidojās tikai no asa sižeta grāvējfilmām.

Uzsākot sadarbību ar savu pirmo līdzgaitnieku, likās, ka nu man uzreiz uzbruks ar nazi un vilks vārtrūmē, tomēr izdevās pārkāpt pāri savām aizdomām un pieņemt jauno izaicinājumu. Protams, tas neizslēdz bīstamību, tomēr nepatīkamas situācijas ir iespējamas arī jebkurā citā vietā, kur vien ir darbs ar cilvēkiem.

Lai zinātu, kā attiecīgās situācijās rīkoties, Probācijas dienestā līdzgaitniekiem piedāvā īpašas apmācības par psiholoģiju un drošību, supervīzijas.

Kļūšana par līdzgaitnieku pamainīja manu stereotipisko domāšanu, ļaujot saskatīt, ka aiz skarbās dzīves skolas un raupjuma bieži vien slēpjas apjucis cilvēks, kuram jau pašos dzīves pamatos nav paveicies – bērnībā un jaunībā ģimenē nav bijis pozitīva piemēra vai kāds no tuviniekiem pret viņu bijis vardarbīgs.

Bieži negāciju virkne sākas ar truli pavadītu brīvo laiku, alkoholu un narkotikām nelabvēlīgā kompānijā. Ja ir šādi apstākļi, tad viegli var nonākt pretrunā ar likumu.

Lai kļūtu par līdzgaitnieku, nepieciešams izkāpt no stereotipu žņaugiem, tas nozīmē – darbs ne tikai ar otru, bet arī ar sevi. Jābūt drosmīgam pieņemt arī negaidītas situācijas. Jāsaprot, ka te nebūs īstā vieta, kur moralizēt, pārmācīt un dedzīgi uztiept savu viedokli par pareizo dzīvi.

Nevajag uztvert klientu kā nesekmīgu bērneli, kura vietā jānokārto viņa sadzīves lietas. Tas ir pieaudzis vīrietis, pret kuru nevajag izturēties pārspīlēti mātišķi. Bieži vien vajag tikai uzklausīt un saprast, stiprināt un atbalstīt labajos centienos. Vārds “līdzgaitniecība” to ietver – vienkārši būt līdzās.

Sanita Dejus, Valsts probācijas dienesta brīvprātīgā līdzgaitniece