Kā katru gadu, arī šogad tiek rīkot HIV testēšanas nedēļa ar mērķi dot cilvēkiem informāciju par to, ka HIV un AIDS mums ir visapkārt. Par to, ka mums ir jābūt zinošiem par savu veselību.

Vislielākais risks inficēties ar HIV ir dzimumkontaktu ceļā. Tiešā saskarē ar inficētā cilvēka asinīm, ar citiem inficētā cilvēka ķermeņa šķidrumiem. Gadījumos, kad ir tiešais kontakts. Protams, jāpatur prātā, ka šādā veidā var inficēties arī ar B un C hepatītu.

HIV ārpus organisma dzīvo ļoti īsu periodu. Savukārt B un C hepatīta baktērijas ārpus organisma dzīvo līdz pat trim mēnešiem.

Diemžēl, ir gadījumi, kad pēc testa veikšanas rezultāts ir HIV pozitīvs. Jāatceras, ka šīs analīzes ir ekspresanalīzes. Tas nozīmē, ka cilvēkam pēc šīm analīzēm būtu jābūt godprātīgam, jādodas pie ģimenes ārsta un uz laboratoriju, lai veiktu atkārtotas analīzes.

Par laimi, ir gadījumi, kad atkārtotās analīzes neapstiprina sākotnējo diagnozi. Taču, ja arī atkārtotajās analīzēs apstiprinās, ka HIV ir pozitīvs, tad jādodas uz Rīgu uz Infektoloģijas centru.

Ja nu tomēr testa rezultāti nav bijuši kļūdaini, cilvēkam vajadzētu būt tik godprātīgam, lai vismaz savam ģimenes ārstam un savam partnerim pateiktu par analīžu rezultātiem. Nu vismaz partnerim!

Neveicam informācijas apkopošanu par to, kā cilvēki, kuriem testa rezultāti pozitīvi, inficējušies, jo testi ir anonīmi. Taču pieredze rāda, ka nelaimes iemesls nav bijis ne zobārsta, ne manikīra apmeklējums. Visbiežāk inficēšanās notikusi dzimumkontaktu ceļā.

Pirmais, kas inficētajam jādara, – godprātīgi jāapstiprina diagnoze. Tālāk viņam jābūt godprātīgam un jādodas uz Infektoloģijas centru, lai stātos uzskaitē un sāktu ārstēšanos.

Ar HIV nevar inficēties uzšķaudot. Tā nebūs! Protams, ir grūti saņemties un pateikt saviem tuviniekiem par notikušo. Bet tas būtu jāizdara. Tāpat inficētajam ir pienākums rūpēties par līdzcilvēku drošību, bet pirmais – vismaz tuvinieki.

Cilvēkam, kurš uzzinājis, ka viņš ir HIV pozitīvs, jātiek pāri ļoti lielai psiholoģiskai barjerai. Psiholoģiski tas ir ļoti smagi.

Vai teikt līdzcilvēkiem? Ne visi sapratīs. Bet ģimenes ārstam būtu jābūt informētam. Tāpat pat situāciju būtu jāinformē zobārsts, medmāsa pošu kabinetā un tamlīdzīgi speciālisti. Viņiem diagnoze ir jāzina!

Uz ielas skatīties uz katru pretimnācēju kā uz iespējamu HIV inficēto un līdz ar to potenciālām briesmām nav pamata. HIV inficētie nenodos infekciju pa gaisu.

Taču ir vērts skatīties, kur pieskaramies, piemēram, sabiedriskajā transportā. Ja redzam, ka kaut kur ir asinis, jo gadīties var visādi – netīšām savainojamies utt., pirms liec roku, kaut kam pieskaries, paskaties. Savukārt pēc atgriešanās mājās vienmēr jānomazgā rokas! Turklāt kārtīgi!

Bet tiem, kuriem gadās gadījuma sakari, jābūt īpaši piesardzīgiem, jo inkubācijas periods ir līdz 6 mēnešiem. Ir bijuši gadījumi, kad pēc 3 mēnešiem nekas vēl nav manāms, bet pēc 6 mēnešiem tests ir pozitīvs.

Tādēļ tiem, kuriem ir sekss ar nule vai nesen iepazītu cilvēku, ir jālieto prezervatīvi! Nevar paļauties uz to, ka nekas jau nenotiks. Paļauties varam tikai uz sevi. Varu būt atbildīgs tikai par sevi, ne par otru.

Tieši tāpēc arī Atkarību profilakses centrā narkotiku lietotājiem dalām jaunas šļirces. Lai viņi neinficējas. Tāpat bez maksas dalām prezervatīvus. Tiesa, to dalīšanas mērķis ir arī otrs – lai būtu drošs sekss, lai nebūtu inficēšanās un neplānotas grūtniecības.

Mīlēsim sevi un savus tuvākos un būsim atbildīgi par savu veselību!

Sigita Čirkše, Atkarību profilakses centra vadītāja