Saku no sirds, kā ir: tēti, īpaši gados jaunie, ļoti iesaistās savu bērnu dzīvēs. Salīdzinājumā ar savu bērnību 90. gados, kad sabiedrībā bija uzskats, ka mājas un bērni ir sievietes, mammas pienākums, esmu novērojusi, ka tagad tēti bērniem velta daudz vairāk laika.

Redzu, ka bērni kopā ar tētiem daudz kur iesaistās, tostarp kopā apmeklē dažādus pasākumus. Ļoti bieži nāk pakaļ bērniem uz dārziņu – kāds nāk viens, citi kopā ar mammām.

Bieži dodas uz parku, brauc ar riteņiem, arī uz ielas redzu – tēti pavada laiku ar zīdainīti, kas pavisam maziņš, vēl ratiņos un dod mammai atpūtu, atelpu.

Man šķiet, vīrietis mūsdienās ir sapratis, ka arī viņam ir liela loma sava bērna audzināšanā.

Esmu novērojusi, ka ir vairāk ģimeņu, kurās ir abi vecāki, agrāk vairāk bija šķirto ģimeņu. Un tas parāda, ka mainījušās vērtības. Arī tajos gadījumos, kad vecāki šķīrušies, tēti turpina rūpēties par bērniem.

Man kā audzinātājai patīk redzēt, ka bērni ir laimīgi, satiekot savu tēti. Kad viņi vakaros atnāk bērnam pakaļ, nesteidzas uzreiz doties prom, bet pasēž un parunājas par bērna dienu, atļauj vēl paspēlēties.

Viņu starpā valda uzticēšanās, ir siltas jūtas. Un to var redzēt bērna laimē. 

Arī mūsu bērnudārzā ir tradīcija rīkot Tēva dienas pasākumu, kas pie mums notika šonedēļ, ar sportiskām aktivitātēm.

Tēti jau pirms tam interesējas, grib zināt par aktivitātēm. Arī bērniem šis ir gaidīts pasākums, viņi ir priecīgi, ka tētis pēcpusdienā atnāks un būs kopā ar viņiem.

Jautāju savas grupas audzēkņiem, ko viņi domā par tēti, – atbildes ir fantastiskas!

Kad rotaļlaukumā vajadzēja taisīt mājiņu, tēti bija atsaucīgi – nāca, darīja, izdarīja kā īsti vīri. Bērni priecājās, un arī paši tēti kopā ar viņiem.

Iespējams, ka iesaisti un pārmaiņas ir veicinājusi pieredze – kad jaunais vīrietis pats vēl bija bērns, viņam pietrūka tēva. Un jau tolaik tagadējais jaunais tētis saprata, ka viņš gribēs savu bērniņu audzināt citādi, lai viņam tā nepietrūktu, lai tēvs būtu līdzās.

Protams, tas jau nenozīmē, ka tēti agrāk savus bērnus mīlēja mazāk nekā tagad, bet vienkārši bija aizņemtāki darbos un mazāk sanāca pabūt ar bērniem.

Man šķiet, ka veicinošs faktors ir iespēja piedalīties dzemdībās jeb būt kopā ar bērnu jau no dzimšanas brīža, satikt savu bērniņu jau no pirmā kliedziena. Tas, manuprāt, veido ciešāku emocionālo saikni.

Padomju laikos tēti savus bērniņus klātienē varēja satikt labākajā gadījumā pēc nedēļas. Vīrietis tagad var izprast, ko sievietei nozīmē bērna piedzimšanas process, un tādējādi var parādīt savas rūpes arī par bērna mammu.

Arī tētu atvaļinājumi ir nozīmīgs atbalsts ģimenei, bērna audzināšanai.

Sigita Statkus, bērnudārza “Dzintariņš” audzinātāja