Teju ik dienas dzirdu frāzi: ”Dzīvoju brīvā valstī –  ko gribu, to daru!” Nenoliedzami, katram ir tiesības uz vārda un rīcības brīvību! Bet likuma ietvaros. Un kur ir tā robeža, kad kāds ar savu uzvedību nesāk ierobežot cita brīvību? Vai nav tā, ka jēdziens ”brīvība” šobrīd tiek ļoti pārprasts?

Ievācoties dzīvoklī deviņstāvu mājā, apzinājos un rēķinājos ar to, ka nāksies sadzīvot ar kaimiņiem. Pati noteikti neesmu pieskaitāma pie cimperlīgo kaimiņu sugas, kurai traucētu skaļāka mūzika pēc atļautā laika, neatņemts sveiciens vai blakus dzīvoklī esošā mājdzīvnieka radītie trokšņi. Varētu pat teikt, ka vienmēr esmu sevi uzskatījusi par cilvēku, kuru pagrūti novest līdz stadijai, kad seja kļūst sarkana, dūmi kūp no ausīm un gribās ”kasīties”.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ikviens drīkst uzvesties, kā vien vēlas, taču ar nosacījumu, ka tas nesāk traucēt apkārtējiem. Taču pēdējā laikā aizvien biežāk nonāku pie atziņas, ka cilvēki ir ieslodzījuši sevi vienaldzības, slinkuma un egoisma burbulī, kas atņēmis spēju redzēt tālāk par savu degungalu, spēju just līdzi un rēķināties ar citiem.

Nereti šī vienaldzība tiek novelta uz brīvību, taču tā jau nenozīmē darīt visu, ko gribās. Līdzās brīvībai soļo spēja uzņemties atbildību par savu rīcību.

Dzīvojot ēkas sestajā stāvā un vairākas reizes dienā kāpjot pa trepēm, sāku piefiksēt nepatīkamo aromātu, kas dzīvojas divus stāvus zemāk – cigarešu dūmu smaku. Ilgu laiku vainu novēlu uz apstākļu sakritību un savu pārlieku spējīgo ožu, līdz brīdim, kad tomēr paveicās ieraudzīt cēloni – kāda dāma gados, atvērusi koridora logu, mazliet pabāzusi galvu ārā, aktīvi ļuļķē cigareti un izsmēķi nomet tur pat uz palodzes. Tā kā uzskatu, ka cilvēkam ir jāzina, ka viņš rīkojas nepareizi, atļāvos aizrādīt un apvaicāties, vai, viņasprāt, šāda rīcība uzskatāma par normālu. Uz ko man atcirta: ”Nu, es jau tikai pāris cigaretes izsmēķēju, kas tur tāds?” Atklāti sakot, paliku uz pauzes. Kundzīte dzīvo ar uzskata, ka drīkst rīkoties tā, kā pati vēlās, jo dzīvojam taču brīvā valstī.

Tikai nevaru saprast, kāpēc viņa ar savu brīvību ir tiesīga atņemt pārējo kaimiņu brīvību, pārvietoties pa kāpņutelpu un elpot svaigu gaisu? Šajā gadījumā runa pat nav tikai par elementāru cieņas, bet arī likuma neievērošanu. Kāpēc citi var pakustināt savu dibenu un apmierināt savas vajadzības, netraucējot citus?

Izkļūstot no piedūmotā koridora un slīdot tālāk pa pilsētas ielām, vairākkārt nākas sastapties ar situāciju, kad nav īsti, kur likt acis, jo teju uz katra otrā soliņa skatāmas pieaugušo auditorijai piemērotu filmu cienīgas ainas, kad gados jaunie mīlnieki maigojas tik aktīvi, ka gribas vien uzsaukt: ”Halloo, paņemiet taču numuriņu!” Bet vai kāds drīkst aizrādīt? Nē, jo dzīvojam taču brīvā valstī. Vairums izvēlas noklusēt, ka šāda uzvedība nav īsti piedienīga un tie, kuri atļaujas izteikt savas domas, nereti tiek nomētāti ar trīsstāvīgiem vārdiem.

Tad rodas jautājums – vai dzīvojot brīvā valstī, man nav tiesības aizrādīt? Vai man nav tiesības norādīt, ka cilvēks rīkojas nepareizi?

Neierindojos piekasīgo kundzīšu grupiņā, taču uzskatu, ka savā privātajā telpā katrs drīkst darīt, ko vien vēlas, bet izejot sabiedrībā, mums ir jāizslēdz tā egoisma podziņa un jārēķinās arī ar apkārtējiem līdzcilvēkiem. Brīvība nozīmē spēju izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt, tātad disciplinēt sevi. Disciplīna ir sevis ierobežošana, tātad brīvība nozīmē spēju sevi ierobežot.

Sintija Salna, liepajniekiem.lv