Slimnīca mums ir tikai uzņēmuma nosaukumā. Priekules slimnīcas pēc būtības vairs nav, šis ir veselības aprūpes centrs ar sekundāro aprūpi.

Pašlaik nav saprotams, ko mēs vispār drīkstam darīt, mēģinu to noskaidrot Nacionālajā veselības dienestā. Esam neziņā.

Ambulatorā daļa, poliklīnika strādā un turpina darbu. Ar pirmdienu Valsts operatīvā medicīniskā komisija lēma pārtraukt to dienas stacionāru darbību, kas ir stacionāro iestāžu sastāvā. Bet mēs neesam stacionāra iestāde. Mums ir tikai dienas stacionārs – tas atrodas ēkas trešajā stāvā, bet pirmie divi stāvi ir aizpildīti ar 70 sociālās aprūpes klientiem.

Mūsu dienas stacionārā ir ķirurģiska ievirze – tur notiek plānveida traumatoloģiskas, ginekoloģiskas, ķirurģijas operācijas un tikai vakcinētiem un testētiem pacientiem, kuri jau tajā pašā vai nākamajā dienā parasti dodas mājās. Un šo dienas stacionāru tagad liek slēgt.

Vēl mūsu rīcībā ir trīs aprūpes gultas, tās apmēram uz nedēļu aizņem pacienti, piemēram, pēc insultiem, vai arī paliatīvie pacienti, kamēr tuvinieki noskaidro, ko darīt tālāk. Mums ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu, ka šajās aprūpes gultās mēnesī drīkst būt deviņi pacienti, to apmaksā valsts.

Mēģinu skaidroties Rīgā, vai tiešām mums dienas stacionāra darbība pilnīgi jāpārtrauc. Mums uzdots sadarboties ar sadarbības iestādi. Šī iestāde mums ir Liepājas Reģionālā slimnīca, un pagaidām tā vēl tiek galā. Priekulē nav terapeitu, kas varētu ārstēt kovida pacientus.

Ne jau šie ķirurgi, kuri brauc pie mums operēt uz dienas stacionāru, šeit ārstēs kovidpacientus.

Varētu būt, ka mums kādu ārstu norīkotu no Liepājas slimnīcas, bet līdz šim slimnīca vēl tiek galā. Nav mums arī kovida pacientu ārstēšanai atbilstošas vides – lifts ir tikai viens, ventilācija nav atbilstoša, skābekļa terapijas katrā palātā nav, un nedrīkstētu apdraudēt sociālās aprūpes klientus, kuri atrodas pirmajos divos stāvos.

Taču arī citus pacientus, kuriem vajadzīga stacionāra aprūpe, mēs nevaram pieņemt, ja mums nav speciālistu – ne terapeitu, ne neirologa, ne citu ārstu. Mūs nevar salīdzināt, piemēram, ar Saldu.

Divus gadus cīnījos par to, lai mums dotu iespēju ārstēt arī hroniskos pacientus, bet tādu mums Veselības ministrija nedeva. Un tagad ne vairs ir personāls, ne telpu.

Vai mums labāk stāvēt un neko nedarīt? Man liekas, ja ir tāda saliņa kā mūsējā, kurā vēl cilvēkam var sniegt un viņš var saņemt palīdzību, tad vismaz šī pakalpojuma pieejamība ir jānodrošina, lai cilvēkiem ir, kur vērsties.

Pacientiem zvanām, ka pagaidām viss tiek atlikts, jo mums taču ir jāpakļaujas VOMK rīkojumam.

Labākais, ko varam darīt, ir turpināt to, ko darījām – kvotas ietvaros palīdzam saviem trijiem aprūpes pacientiem, sniedzam pakalpojumus dienas stacionārā.

Manuprāt, tomēr vajadzētu ļaut katrai iestādei pēc saviem ieskatiem lemt, vai tā spēj sniegt pakalpojumus vai nē. Pietrūkst mums komunikācijas, dzirdu, ka arī citas slimnīcas iebilst pret ambulatoro pakalpojumu slēgšanu. Un – ko tad lai sakām saviem darbiniekiem?

Ceram, ka tomēr vēl būs kādas atkāpes no šī rīkojuma. Kāpēc lai mēs nepalīdzētu saviem pacientiem, ja mēs to varam?

Tatjana Ešenvalde, SIA ”Priekules slimnīca” valdes priekšsēdētāja