Šovasar
nācās pabūt divos lielākajos pašmāju festivālos – “Summer
Sound” Liepājā un “Positivus”
Salacgrīvā. Ir šis un tas, ko var salīdzināt, bet uzreiz jāsaka, ka atšķirīgā
ir pietiekami daudz.

 Kaut
vai vēriens. Liepājas “Summer Sound” tomēr ir daudz mazāks festivāls gan cilvēku skaita
ziņā, gan pēc muzikālo zvaigžņu klāsta. “Positivus” ir
ļoti piesātināts sarīkojums – visu laiku kaut kas notiek, cilvēku daudz, mūzika
visām gaumēm ik uz soļa. Un arī tas, ka Salacgrīvā svētki ilgst trīs dienas,
nevis divas, kā tas ir Liepājā.

Domāju, ka šie abi
festivāli domāti dažādām auditorijām, un tie, kam izteikti patīk viens no tiem,
otrajā diez vai jutīsies tik labi. Liepājā vairāk dominē deju mūzika, īpaši
pludmales teltīs, šeit mērķauditorija varētu būt jaunākā paaudze, kam vairāk
interesē ballītē. Salacgrīvā pie skatuvēm stāv ģimenes ar bērniem un klausās
mūziku. Protams, arī “Positivus” apmeklē daudz jauniešu, ir arī deju skatuves. Bet
uz turieni cilvēki brauc klausīties mūziku, kamēr Liepājā pirmajā vietā ir
tusiņš. Viennozīmīgi, “Positivus” ir draudzīgāks ģimenēm ar bērniem.

Protams, arī uz “Positivus” jaunieši brauc iztrakoties, ir veselas kompānijas,
kas dzīvojas pa telšu pilsētiņu un līdz festivālam varbūt arī nemaz netiek. Bet
kopumā publika ir tāda kā draudzīgāka, atvērtāka. No Salacgrīvas atgriežoties
Liepājā, šeit visi liekas tādi kā drūmāki, noslēgtāki. Tur visiem bija
vienalga, ko tu dari un kā tu izskaties vai ko klausies. Ne jau tādā nozīmē, ka
tur valdītu īpaša visatļautība, bet drīzāk tā, ka cilvēki vieglāk pieņem viens
otru. Liepājā varbūt jūtams tāds kurzemnieku vēsums.

Svarīga ir arī
festivāla norises vieta. Salacgrīva tomēr ir tuvāk Rīgai nekā Liepājā, līdz ar
to viesu no galvaspilsētas tur ir krietni vairāk. Nemaz nerunājot par
ārzemniekiem – “Positivus” bija ļoti daudz igauņu, jo robeža jau tur ir
pavisam blakus, stāvvietā bija pilns ar igauņu mašīnām, telšu pilsētiņā mūsu
kaimiņi bija igauņi (kas dziedāja dziesmas, kad mēs gājām gulēt un dziedāja,
kad modāmies). Satikām arī lietuviešus, somus.

Man kā
liepājniekam varbūt  mazliet traucē arī
tas, ka Liepājā es līdz galam neizjūtu tādu īstu festivāla gaisotni, jo
nakšņoju tomēr mājās, kamēr Salacgrīvā trīs dienas un trīs naktis ir tikai
festivāls un nekā cita.

Cenas Salacgrīvā
gan ir vairāk rīdziniekiem pa kabatai – šogad viss bija noapaļots uz pieciem
eiro: vista ar kartupeļiem piecītis, alus, nu, nedosim vienu, dosim uzreiz
divus par piecīti. Dzīvot tikai no tā, ko var nopirkt festivāla teritorijā un
vēl pirkt suvenīrus varētu būt padārgi. Bet mēs bijām labi sagatavojušies, bija
iepirkta pārtika, ēst gatavojām telšu pilsētiņā, tādēļ gluži labi tikām galā.

Šogad festivālā “Summer
Sound” gandrīz nebija rindu, bet arī cilvēku bija mazāk. Salacgrīvā tomēr
jārēķinās, ka viss notiek mazliet lēnāk, jo ļaužu masas ir iespaidīgas. Telšu
pilsētiņu no festivāla teritorijas atdala šoseja, kuru jāšķērso, un tur strādā
policija, kas regulē satiksmi, brīžiem dodot ceļu gājēju plūsmai, brīžiem
automašīnām.

Lasīju, ka
Salacgrīva no festivāla šogad ieņēmusi ap četriem miljoniem eiro. Droši varu
teikt, ka vietējie no šī notikuma izspiež, ko vien var – visur tiek piedāvātas
naktsmājas, autostāvvietas, dušas, ēdināšana. Domāju, ka vietējie ir laimīgi
par šīm trim festivāla dienām, jo ir iespēja labi nopelnīt. Man arī nav iebilstams,
ka Liepāja festivāla laikā kļūst dzīvāka, ir vairāk cilvēku un automašīnu uz
ielām. Jā, problēma ir atkritumu kalni, arī Salacgrīvā telšu pilsētiņa
pirmdienas rītā izskatījās briesmīgi, bet pasākuma rīkotāji ar to taču rēķinās
un tas viss pēc tam tiks sakopts.

Kaut
kādā ziņā “Positivus” ir kļuvis par
tādu modes un stila lietu, ir arī tādi, kas brauc līdzi meinstrīmam. Bet pats
līdz šim tur vēl nebiju bijis, atsauksmes biju dzirdējis labas un tagad
pārliecinājos, ka ir vērts vismaz reizi mūžā uz šādu festivālu aizbraukt. Šogad
vēl kā brīvprātīgais plānoju nokļūt festivālā “Laba daba”.