Pēdējās
nedēļās plašsaziņas līdzekļos aprakstītais konflikts, kas kopš 2012. gada
nogales risinājies starp Pāvilu Juru, Liepājas 15. vidusskolas skolotāju, mani,
grāmatu komplekta ”Vēsture vidusskolām” autoru un Apgādu Zvaigzne ABC kā
šīs grāmatas izdevēju atspoguļots, pamatojoties galvenokārt uz P. Jura
izteikumiem un komentāriem. Skolotājs P. Jurs apgalvo, ka neko par savas
rīcības pretlikumīgo raksturu nav zinājis, viņš iepriekš par to nav bijis
brīdināts. 

Varu atgādināt, ka jau 2012. gada decembrī zvanīju Liepājas 15.
vidusskolas direktoram, š. g. janvāra sākumā ar kolēģi P. Juru publiski tika
runāts seminārā divdesmit skolotāju klātbūtnē, tam sekoja 3 e-pasta vēstules
(tās ir saglabātas), kurās atkārtoti informēju, kuri manis izstrādātie materiāli
ir bezmaksas, un, kuri – aizsargāti ar autortiesībām. Gan seminārā, gan
sarakstē atgādināju, ka, turpinot ignorēt autortiesību likumu, vai nu es kā
autors, vai Apgāds Zvaigzne ABC būs
spiesta vērsties policijā. P. Jurs solīja, ka skenētos materiālu izplatīšanu
pārtrauks, taču četru mēnešu laikā tā arī to neizdarīja. Vienīgā grāmata, kuru
viņš tiešām izņēma no savas mājaslapas, bija mana darba pēdējā daļa, kura
sarunu uzsākšanas brīdī vēl nebija ieskenēta līdz beigām. Šī rīcība savukārt
liecina, ka kolēģa datorpasmes ir labākas nekā viņš pats apgalvo. Tāpat neiztur
kritiku arguments, ka skolēniem grāmatu trūkstot, vismaz Liepājas pilsētas
skolu pārstāvji apgalvo, ka mācību iestāžu bibliotēkas esot nokomplektētas ar
mācību literatūru.

Jāatgādina,
ka visi P. Jura ”izstrādātie” vēstures materiāli pilnībā balstījās uz manas
grāmatas saturisko struktūru un grāmatas nodaļu teksta 100% izplatīšanu. Tādēļ
pēc visa notikušā bērnišķīgi liekulīgi izklausās viņa publiskie apgalvojumi par
Zvaigznes ABC izdoto mācību grāmatu (pēkšņi
radušos) slikto kvalitāti un netiešs aicinājums tās boikotēt. Rodas iespaids,
ka P. Jurs uz šo konfliktu gājis apzināti, lai iegūtu atpazīstamību sabiedrībā.

Šajā
rakstā nevēlos apspriest policijas darbinieku rīcību, jo nebiju P. Jura
komentēto notikumu aculiecinieks. Gadījumā, ja tiesībsargi ir pārsnieguši savas
pilnvaras, aicinu kolēģi risināt šo gadījumu likumā noteiktā kārtībā.  

Tomēr
minētais gadījums un ap to saceltā ažiotāža skaidri iezīmē vairākas citas problēmas.
Pirmkārt, nepieciešams plašāk skaidrot un diskutēt par to, kā notiek mācību
līdzekļu izstrāde, kā IZM noteiktais mācību priekšmeta standarts, kas uz dažām
lapām uzrakstīts sausā akadēmiski juridiskā valodā pārtop skolēniem saprotamā,
atraktīvā mācību grāmatā, kāda loma šajā procesā ir autoram, ko dara izdevniecība
(zinātniskais redaktors, literārais korektors, mākslinieks, maketētājs u.c.),
ko tipogrāfija, kas un kādā veidā šo procesu finansē. Otrkārt, sabiedrībā
intelektuālais darbs tiek ļoti zemu vērtēts un tāpēc pret pirātismu intelektuālais
produkts ir pilnīgi neaizsargāts. Savukārt tas atgādina par citu problēmu:
pirātisms grauj jaunradi. Jau tagad Latvijā izteikti jūtams jaunu mācību
līdzekļu autoru trūkums. No autora viedokļa jaunrade kļūst bezjēdzīga, ja izdoto
darbu pirāts ieskenē un padara brīvi lejuplādējamu internetā. Izplatīts ir
viedokļi, ka mācību materiālu gatavošana ir katra skolotāja sabiedrisks pienākums,
ka Vikipēdija spēj aizstāt mācību literatūru,
ka autoram, kas vairākus gadus intensīvi strādājis, nekas vairāk par publisku
atzinību nav nepieciešams. Šādos apstākļos pastāv skumja iespējamība, ka jau
pēc vairākiem gadiem Latvijā būs pieejamas tikai no lielajām svešvalodām tulkotas
mācību grāmatas un digitālās aplikācijas.

Savukārt,
ja mācību literatūras izstrādes un to sadales funkcijas pārņems kāda valsts
institūcija, nonāksim situācijā, ka nevis skolēni un skolotāji noteiks, kura ir
labākā grāmata (kā tas notiek pašreiz), bet lēmumu pieņems kāds ministrijas vai
aģentūras ierēdnis. Radošais process neizbēgami tiks birokratizēts, bet esošās
politiskās kultūras apstākļos mācību grāmatas autoriem neizbēgami būs jāstājas
vai jātuvinās tai politiskajai partijai, kas tobrīd pārzinās izglītības sfēru.
Valsts neefektivitāti mācību līdzekļu izstrādes procesa vadīšanā apliecina IZM nesekmīgie
mēģinājumi 2012. gadā izstrādāt digitālos mācību līdzekļus kā alternatīvu
mācību grāmatām, mazefektīgi notērējot 300 000 LVL.         

Ja
laiks un enerģija, ko P. Jurs patērējis vēl pastāvošajā sistēmā, skenējot manus
darbus, kā arī pēc tam publiski kritizējot citu mūsu kolēģu sarakstītās grāmatas,
būtu izlietojis jauna mācību līdzekļa radīšanai, iespējams, Latvijā būtu par
vienu labu mācību grāmatu un cienījamu skolotāju vairāk.