Vispirms jāsaprot, kas notiek, cik vakcīnas devu katru mēnesi mēs saņemam. Šodien no ministra uzzināju, ka janvārī valstī kopumā paredzētas 17 000 vakcīnas.

Tas nozīmē, ka šajā mēnesī mums tik daudz cilvēku būs vakcinēti. Tas pats būtu jāzina par februāri, tālāk gan pagaidām plānot nevajag, jo ir grūti prognozēt, kas notiks.

Būtisks solis ir apzināt vakcinēšanas kabinetu daudzumu un to kapacitāti.

Problēma jau nav šo kabinetu jaudā, bet gan – kā tiek organizēta plūsma, kā cilvēki nonāk līdz vakcinēšanas kabinetiem.

Ja prioritārā grupa uz vakcinēšanu patlaban ir mediķi, tad nevajadzētu viņus šķirot pēc specialitātes – mediķis ir gan ārsts, gan sanitārs, gan slimnīcas vadītājs, gan veselības ministrs.

Tā tas būtu jāuztver, nevis jācenšas radīt kaut kādu sociāli taisnīgu rindu. Tas nav īstais mērķis, ko vajadzētu sasniegt.

Ir jāizvirza viens konkrēts mērķis – pēc iespējas ātrāk vakcinēt pēc iespējas lielāku skaitu cilvēku, lai visi varētu atgriezties normālā dzīves ritmā.

Te rodas paradokss, mēs runājam par lietām, kas nav būtiskas. Ja 40 procenti iedzīvotāju patlaban ir gatavi vakcinēties, bet, lai normalizētu situāciju, nepieciešami 70, tad 30 procentiem vajag dot laiku pašiem nonākt pie atziņas, ka tas ir nepieciešams. Šaubīties ir normāli.

Tie, kas šodien šaubās, iespējams, rīt vairs nešaubīsies, tāpēc informācijas sniegšana ir ļoti svarīga.

Redzot, cik droši notiek vakcinēšanās, cilvēki ar laiku mainīs savas domas.

Vakcinācijas plūsmu nedrīkst veidot centralizēti kādā Rīgas kabinetā. Saraksts jāveido tur, kur vakcinēšana notiek. Jāveido saraksts ar cilvēkiem, kas paši piesakās. Tad kabineti varēs paredzēt savas darba stundas un iespējas.

Ja nepieciešams, jāpiesaista papildu resursi. Līdz ar to būtu lielāka sapratne par notiekošo, arī cilvēki paši vairāk iesaistītos.

Lai būtu skaidrība, ka vakcinācija ir cilvēku dēļ, nevis kāda vēlme kaut ko uztiept ar varu.

Mēs cenšamies komunicēt pārāk lielā laukumā, diskutējam par lietām, kas patlaban ir mazsvarīgas. Piemēram, vai vajag vakcinēties Saeimai? Tās ir tikai 120 vakcīnas. Vai tas uz aptuveni diviem miljoniem iedzīvotāju kaut ko mainīs? Noteikti nē, taču viņu darbs kļūs aktīvāks.

Šī tēma par vakcinēšanos ir jāslēdz pēc iespējas ātrāk, nevis jāgaida, kad visi simtprocentīgi piekrīt. Mērķis ir radīt kovidbrīvas zonas valsts iekšienē, lai visa valsts kļūtu kovidbrīva. Jo ātrāk tas notiks, jo ātrāk atkopsies mūsu ekonomika.

Nepiekrītu arī tam, ka vakcīnas tagad prioritāras tieši veciem cilvēkiem. Jauniem arī tas ir svarīgi, jo viņi ir sociāli aktīvi.

Es kā pensionārs varu sēdēt mājās un mēģināt izvairīties no inficēšanās, bet tie, kas iet uz darbu, strādā un ceļ mūsu ekonomiku, ir tieši jaunie cilvēki.

Es būtu daudz liberālāks vakcinēšanās jautājumā. Noteikti sadalītu vakcinējamos lielās grupās, ne pārāk sīkās.

Priekšroka būtu tiem, kas paši vēlas vakcinēties. Svarīgi ir savas darbības balstīt uz principiem, nevis sarakstiem.

Tas pats ar tirdzniecību. Mums jau sen vairs nav daudz specializēto veikalu, ir veikali, kuros tirgo visu. Šādos apstākļos ieviest preču sarakstus ir absolūti dumji.

Ja valdība būtu noteikusi principus, nevis sarakstus, tad tirgotājiem būtu jānodrošina, lai tiktu ievēroti principi. Līdzīgi tagad notiek ar vakcināciju.

Sabiedrības atbalsts būtu lielāks, ja tiktu ņemti vērā principi, nevis saraksti.

Valdis Zatlers, ārsts, bijušais Valsts prezidents