Saeimā ir sākušās kārtējās Satiksmes ministrijas un
atsevišķu autobusu parku rosinātās diskusijas par neregulārajiem pasažieru
pārvadājumiem jeb vienkārši – ”mikriņiem”, kuri kursē starp Latvijas pilsētām,
piemēram, starp Liepāju un Rīgu. Likumprojektam ”Grozījumi Autopārvadājumu
likumā”, kuru virza ministrija, ir divi mērķi: 1) monopoltiesību nodrošināšana
regulārajiem  pārvadātājiem – lielajiem
autobusu parkiem; 2) mazo uzņēmēju diskriminācija un neregulāro pasažieru
pārvadātāju iznīcināšana.

Skaidrs, ka šobrīd autobusu parki vēlas ar aizliegumu
palīdzību uzlabot savu stāvokli tirgū un gūt lielāku peļņu. Jau tagad no Satiksmes
ministrijas priekšlikumiem ir redzams, ka ministrija aizstāv lielo autobusu
parku akcionāru (un nevis pasažieru) intereses. Krīzes laikā pasažieru plūsma valstī ir samazinājusies, bet uz
dotāciju adatas uzsēdušies autobusu parki ne tikai nevēlas pārskatīt savus
izdevumus, ne tikai nemitīgi šantažē valdību dotāciju jautājumā un publiski
sūdzas par Saeimas ”neizdarībām” pasažieru pārvadājumu jomā, bet arī jebkurā
veidā cenšas izspiest no tirgus konkurentus, kuriem ir elastīgāka un
mērķtiecīgāka pieeja pasažieru vēlmju apmierināšanai.

Strādājot mūsu valsts parlamentā, es redzu, ka uz
regulārajiem pārvadājumiem specializējušās transporta kompānijas atklāti un
aktīvi lobē jaunu grozījumu pieņemšanu. Bet es uzskatu, ka konkurence ir laba
lieta – nepārtraukti liek kaut ko uzlabot, kā arī neieslīgt pašapmierinātībā un
uzpūtībā. Tieši tāpēc es vēlos
izteikt savus iebildumus par Satiksmes ministrijas idejām.

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība
ir kopējās Eiropas Savienības transporta politikas pamatprincips, kas prasa,
lai pārvadātājiem būtu nodrošināta piekļūšana transporta tirgum. Līdz ar to,
Satiksmes ministrijas vēlmes ir pretrunā ar pasažieru un neregulāro pārvadājumu
pakalpojumu sniedzēju interesēm, kā arī Eiropas Savienības un Latvijas
Republikas likumdošanu. Gan Eiropas Savienības, gan mūsu valsts normatīvie akti
nosaka, ka neregulārie pārvadājumi ir pārvadājumi, kuru  galvenā 
pazīme  ir tā, ka pasažieru  pārvadātās 
grupas tiek sastādītas  pēc
klienta  vai  paša 
pārvadātāja  iniciatīvas.  Tas
nozīmē, ka neregulārie un
nelegālie pārvadātāji ir divi atšķirīgi jēdzieni! Neregulārie pārvadātāji ievēro principu ”godīga konkurence”, jo
pasažieri netiek uzņemti vai izlaisti ne autoostās, ne sabiedriskajam
transportam paredzētās pieturvietās. Neregulārie pārvadātāji veido reisus,
vadoties no pasažieru pieprasījuma. Pasažierus nevis zog pieturās, kā apgalvo
atsevišķi autobusu parki, bet gan savāc katru no mājām Liepājā. Tāpat arī,
atbraucot no Rīgas, aizved līdz mājām Zaļajā birzī, Karostā, Laumas mikrorajonā
vai Ezerkrastā.

Otrkārt, nav
saprotama priekšlikuma autoru argumentācija par to, ka pasažierim, kurš izmanto
komerctransportu, būs kādam jāziņo par sava brauciena mērķi. Tās ir katra
cilvēka tiesības – brīvi pārvietoties savā valstī, neizpaužot pārvietošanās
mērķi, jo netiek šķērsota valsts robeža. Skaidrs, ka speciāli dienesti robežu
šķērsošanas gadījumā var uzdot jautājumus par brauciena mērķi, bet kāpēc
pasažieriem pēc pasūtījuma būtu jāinformē pārvadātājs par sava brauciena mērķi
no vienas Latvijas pilsētas uz citu? Tas taču ir absurds!

Treškārt, juridiski nekorekts un nesaprotams ir priekšlikums
noteikt, ka pasažieru pārvadājumu pēc pasūtījuma mērķis nevar būt sabiedriskā
transporta pakalpojuma sniegšana. Neregulārie pasažieru pārvadājumi nav
iespējami ar iepriekš noteiktu kustības grafiku, saskaņā ar tarifa plānu un
atbilstoši citiem kritērijiem, kas ir sabiedrisko regulāro pasažieru
pārvadājumu kritēriji, jo neregulārie pārvadājumi notiek atbilstoši pakalpojuma
pieprasījumam un pēc klientu izvēles!

Ceturtkārt, bažas rada tas, ka Ministru kabinets,
apstiprinot Satiksmes ministrijas sagatavotos noteikumus par kārtību, kādā
veicami neregulārie pārvadājumi, varētu radīt iespēju, ka šis pakalpojums
klusi, bez sabiedrības un Saeimas deputātu ziņas, tiks vienkārši iznīcināts.

Vēlos pievērst uzmanību arī tam, ka vēl 2009.gadā bija
mēģinājums virzīt tādus grozījumus Autopārvadājumu likumā, kas faktiski liegtu
iespēju neregulāro pasažieru pārvadātājiem sniegt pasažieriem pakalpojumus. Par
laimi, toreiz 9.Saeimas vairākums šādus grozījumus noraidīja. Prieks par to, ka
arī 2011.gada pavasarī 10.Saeima noraidīja kārtējos grozījumus, kuriem bija
tāds pats mērķis kā iepriekš – ar likumu nostiprināt monopoltiesības dažām
lielām pārvadātāju kompānijām pasažieru pārvadājumu tirgū. Neskatoties uz to,
ka arī 11.Saeimas laikā 2011.gada 8.decembra sēdē šis likumprojekts tika
pamatoti izslēgts no 2012.gada valsts budžeta likumprojektu paketes, Satiksmes
ministrija atkal un atkal virza pēc būtības līdzīgus netaisnīgus priekšlikumus
ar mērķi izstumt no tirgus neregulāro pārvadājumu veicējus un ļoti triviāli ar
likumdevēja palīdzību vienkārši iznīcināt konkurentus. 

Atgādināšu par vēl vienu kliedzošu faktu. 2007.gadā tika
organizēts konkurss ”Par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu”, kura
rezultātā valsts noslēdza koncesijas līgumu uz laiku līdz pat 12 gadiem ar 15
autotransporta uzņēmumiem ar privātu vai jauktu kapitālu, apņemoties izmaksāt
viņiem ikgadējās miljoniem lielās dotācijas. Tā rezultātā arī šobrīd regulārie pārvadātāji – autobusu
parki saņem valsts dotācijas pat par rentabliem maršrutiem! Šie ir patiešām
unikāli un pievilcīgi darba apstākļi!

Rodas jautājumus, kāpēc kārtējo reizi tiek virzīts šāds
priekšlikums un kāpēc Satiksmes ministrija nevēlas atbalstīt godīgu konkurenci
un tādu pakalpojumu sniegšanu, kura apmierina daudzus Latvijas iedzīvotājus?
Kāpēc jātērē valsts budžeta līdzekļi atsevišķu pārvadātāju dotēšanai? Vai
brīvais tirgus ir Satiksmes ministrijas ļaunākais ienaidnieks?

Uzņēmumi, kuri nodarbojas ar neregulāriem pasažieru
pārvadājumiem, kuri veic pārvadājumus, piemēram, starp Liepāju un Rīgu, maksā
nodokļus, nodrošina darbavietas cilvēkiem, tiem ir attiecīgas licences. Viņu
mikroautobusi tiek uzturēti tehniskā kārtībā, šoferi vada transportlīdzekļus
atbilstoši kategorijai, kas dod tiesības pārvadāt pasažierus. Minētie uzņēmēji
nesaņem dotācijas no valsts kā tas ir gadījumos ar sabiedrisko transportu.
Neregulārie pārvadātāji starppilsētu maršrutos savu darbu organizē tā, lai
netraucētu sabiedriskajam transportam. Turklāt pārvadātājs piedāvā pasažieriem
tādu servisu, kuru nevar nodrošināt regulārie pārvadājumi (pasažiera uzņemšana
pie mājām jeb citā viņam izdevīgā vietā (arī laukos), kā arī pasažiera
nogādāšana viņam vajadzīgā vietā, piemēram uz Rīgu). Šie pārvadātāji labprāt
nogādā cilvēkus no Rīgas uz citu pilsētu līdz viņu mājas durvīm ar visu smago
bagāžu. Šāds piedāvājums ir ļoti ērts studentiem, slimajiem un vientuļajiem
cilvēkiem. Savukārt, valsts dotētie pārvadātāji piedāvā kulties ar bagāžu uz
Rīgas centru un tur nīkt autoostā.

Neskatoties uz
to, ka kopumā vidējās izmaksas par pakalpojumiem, kurus sniedz neregulārie
pasažieru pārvadātāji, parasti
nesanāk lētāk, nekā regulārajiem pārvadātājiem, cilvēki, lai nokļūtu no
Liepājas uz Rīgu, bieži izvēlas tieši neregulāro pārvadātāju pakalpojumus. Tas
ir rādītājs, kuru nevar noliegt.

Uzskatu, ka neregulārie pārvadātāji ir tīrais ieguvums
valsts budžetam, jo viņi nevaimanā pēc subsīdijām! Viņi labprāt dara darbu, par
ko īpaši smalkie autobusu parki prasa no valsts atsevišķu samaksu (dotācijas).
Un man ir pamatotas bažas par to, ka atkal ir izdomāts veids kā legāli nozagt
Liepājas un citu pilsētu pasažieru pārvadātāju gadiem veidotu biznesu.

Saeima likumprojektu vēl skatīs otrajā un trešajā lasījumā.
Un es pielikšu visas savas pūles, lai arī turpmāk tieši pasažieris būtu
vienīgais priekšnieks! Tieši pasažieris ir tas kungs, kurš izlems, kāda
pārvadātāja pakalpojumus izmantot! Ceru, ka kolēģi – Saeimas deputāti sadzirdēs
šo viedokli, nepaliks vienaldzīgi un palīdzēs saglabāt nelielo nozari,
atbalstot mazos Latvijas uzņēmējus. Bet autobusu parkiem vairāk būtu jādomā par
pasažieru ērtībām un nevis par savu kabatu.

Uzskatu, ka grozījumi Autopārvadājumu likumā neatbilst
pasažieru interesēm un šī pakalpojuma izbeigšanās gadījumā daudziem
liepājniekiem tiks būtiski sarežģīta un apgrūtināta viņu pārvietošanās iespēja.