Diemžēl pat mūsdienu attīstītās zinātnes un tehnoloģijas nespēj nodrošināt to, ka valsts atbalstu saņem visi, kam tas pienāktos.

Pētījumā, ko veicām kopā ar kolēģiem citās Baltijas valstīs, noskaidrojām, ka vairākas sociālas grupas oficiālajā statistikā parādās minimāli vai pat nemaz netiek atspoguļotas.

Latvijā ir augsts ”neredzamo” skaits un īpatsvars, kas rada augstu sociālo spriedzi un potenciālu risku budžetam, tas ir būtiski lielāks salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm.

Latvija par neredzamiem var uzskatīt ap 369 000 iedzīvotāju (27,6%),

Igaunijā – 178 000 (18,9%), bet Lietuvā – 410 000 (20%).

Pētījumā izvēlējāmies iet netradicionālu ceļu, izstrādājot inovatīvu metodiku, kas apvieno iedzīvotāju ikdienas problēmu, finanšu pratības un finanšu uzvedības izpēti, kā arī specifiskus prasmju pašnovērtējuma un indivīdu sociālo vērtību testus.

Varējām secināt, ka kopīgi ”neredzamības” faktori ir zemi ienākumi, zema finanšu pratība un mūsdienu prasībām neatbilstoša izglītība.

Mūsu pētījuma galvenais mērķis bija identificēt un raksturot sociālās grupas, kas savas specifikas dēļ grūti identificējamas vai nemaz neuzrādās oficiālajā statistikā, bet kurām ir dažādu cēloņu radīti izaicinājumi integrēties sabiedrībā un nodrošināt sev ikdienas dzīvei nepieciešamo.

To nosaka fakts, ka viņi bieži nesaņem sociālo atbalstu no valsts vai pašvaldībām, jo dažādu specifisku iemeslu dēļ tam nekvalificējas.

Piemēram, eksistē cilvēki, kuriem nereti ir salīdzinoši zemi ienākumi, bet viņi nesaņem mazturīgajiem paredzēto atbalstu.

Tā notiek, piemēram, ja viņiem pieder neliels īpašums, varbūt viņi nesen ir pārdevuši mežu un saņēmuši vienreizēju neliela apjoma finansiālu ieguvumu vai arī ikdienas ienākumi nedaudz pārsniedz noteikto robežu, lai varētu pretendēt uz mazturīgā statusu. Iespējami ļoti daudzi un dažādi scenāriji, kuru dēļ šie cilvēki tiek atstumti.

Daļa no šiem cilvēkiem dažādu apsvērumu dēļ nestrādā pilnas slodzes darbu, daļa darbu veic ”ēnu ekonomikas” ietvaros. Citiem izaicinājumi ir saistīti ar sen iegūtu un mūsdienu darba tirgus pieprasījumam maz atbilstošu izglītību. Savukārt citu dzīvē ielauzušās negaidītas pārmaiņas, kas nes līdzi sarežģījumus, – piemēram, kļūstot par ģimenes vienīgo apgādnieku.

Statistikā šo dažādo demogrāfisko un dzīves stila faktoru kombinācijas nav viegli ieraudzīt, bet tieši to sakritība ir iemesls nopietniem izaicinājumiem Latvijas iedzīvotāju ikdienā.

Diemžēl dažādas sociālās programmas tiek radītas, tikai balstoties uz oficiālo statistiku, kur nav saskatāma dažādu pazīmju kombinācija.

Mums pētījumā izdevās atklāt dažādas atšķirības vairāku sociālo grupu iekšienē, kā arī identificēt jaunas, līdz šim neievērotas grupas.

Piemēram, viena no tādām būtu cilvēki ar vidēji zemiem ienākumiem, kuri savulaik ieguvuši vidējo vai profesionālo izglītību, bet pēc tam vismaz desmit gadus savu izglītības līmeni vai kvalifikāciju nav paaugstinājuši.

Tā rezultātā viņi arvien vairāk saskaras ar ikdienas dzīves izaicinājumiem, taču tos atrisināt nespēj, jo to ienākumi ir augstāki par mazturīgo grupu, bet nepietiekami pat tam, lai saņemtu ne vien banku, bet pat nebanku aizdevēju finansējumu vajadzības brīdī. Taču izglītības faktors un iemesli, kāpēc indivīds nav to ieguvis atkal, nav statistikā redzami.

Līdzīga zemas vai darba tirgū nepieprasītas izglītības pazīme raksturīga arī citām grupām, kā sociālās aprūpes darbiniekiem, daļai bezdarbnieku un darba nespējīgo. Šie un līdzīgie situācijas cēloņi raksturo kopēju izglītības neatbilstību mūsdienu prasībām un nosacīti vieno šos iedzīvotājus grupā ”Aizkavējušies”.

Viens no galvenajiem mehānismiem situācijas uzlabošanai būtu šo grupu finanšu un ekonomiska iekļaušana.

Ja šie cilvēki no ekonomiskās dzīves tiek izstumti, viņiem zūd iespējas izdarīt labu izvēli, līdz ar to vairojas risks pieņemt sliktus lēmumus.

Pētījuma autoru tālākais mērķis ir rosināt publisku diskusiju par sabiedrības neredzamajām sociālajām grupām, iesaistot gan pētniekus un nevalstiskās organizācijas, gan par sociālo politiku atbildīgās valsts institūcijas visās trijās Baltijas valstīs.

Galvenais uzdevums būtu meklēt risinājumus un sniegt priekšlikumus, kā valsts līmenī veidot mērķtiecīgu un saprātīgu atbalsta politiku, jo tai jābūt balstītai izpratnē par reālajām iedzīvotāju vajadzībām.

Valters Kaže, augstskolas RISEBA zinātņu prorektors, asociētais profesors, ekonomikas zinātņu doktors