Intervija ar Raiņa Liepājas 6. vidusskolas direktora pienākumu izpildītāju Violu Narbutu.

– Vai mācībspēkiem trūkst instrumentu, kas ļautu strādāt ar problemātiskiem bērniem?

– Rīku, kā vardarbību labot, skolai īsti nav. Ir sarunas, ir starpinstitucionāla sadarbība. Ja lemj par bērna izslēgšanu no skolas, tad jādomā, vai ir kāda pieņemama alternatīva, ko ar šo bērnu darīt.

Viena lieta ir izstumt, atteikties no tā, kas ir negatīvs, nepatīkams, ar ko kaut kādu iemeslu dēļ mēs kā sabiedrība neesam tikuši galā.

Norobežoties ir vieglākais ceļš.

Uzskatu, ka šādas lietas būtu jārisina daudz dziļāk un plašāk. Jāpēta, kā šo jautājumu risina progresīvākās valstīs. Ko mēs šiem bērniem varam piedāvāt? Ko mēs varam piedāvāt šo bērnu vecākiem?

Bieži vien vecāki ļoti labprāt palīdzētu savam bērnam, bet viņi to neprot. Ar skolām un pārējām institūcijām ir tas pats – mēs vienkārši neprotam tikt ar to galā. Vai izslēgšana vien ko līdzēs, nezinu.

Jā, skola vai attiecīgā iestāde tiks vaļā no tā bērna, bet ko darīt tālāk? Varbūt var runāt par īslaicīgu izslēgšanu.

– Īslaicīga izslēgšana skolēnam var šķist kā atpūta, ne sods?

– Jā, arī tā var būt. Tomēr pamatizglītība līdz 18 gadu vecumam bērnam ir obligāta. Būtu jābūt kādai vietai, kas līdzinātos darba audzināšanai, ja atskatāmies senākos piemēros.

Viens no glābiņiem, kur mūsu sarežģītie bērni ir atraduši iespēju mainīties, ir pie Andreja Mediņa, kurš veido kopienas šiem dzīves pabērniem. Ar ļoti stingru disciplīnu un lielām garīgām vērtībām, ar to, ka bērns nonāk pavisam citā vidē, A. Mediņš spēj sniegt viņam atbalstu.

Ja bērns pret visu protestē ar izteiktu agresiju, tam ir dziļi cēloņi. Nedēļas un mēneša laikā tas nemainīsies.

Preventīvie pasākumi ir svarīgi, un šos sarežģītos bērnus diagnosticēt vajadzētu savlaicīgi.

Mūsu nelielā pieredze rāda, ka vislabāk palīdz vides maiņa, īpaši, ja var atrast vietu ar stingru disciplīnu, lielu kārtību, kur viņi ir izolēti no negatīvās ietekmes. Tiklīdz šim bērnam ir brīva pieeja visiem draugiem un citi sakari, kāja paslīd momentā un viņš nonāk atpakaļ tajā pašā tīklā.

– Kā 6. vidusskolā tiekat galā ar šādām situācijām?

– Mums ir ļoti palaimējies ar labiem speciālistiem, kas skolas komandai pievienojušies pēdējo divu gadu laikā. Tas mums ļauj reaģēt uzreiz. Ļoti smagu gadījumu gan mums nav, sarežģījumi vairāk saistīti ar grūtībām mācībās, motivācijas trūkumu.

Grūti izprast, kā 4. klases bērns var nedarīt pilnīgi neko. Vienkārši nepieslēdzas stundām.

Tiek strādāts ar vecākiem, piesaistām papildu speciālistus, izmantojam dažādas pedagoģijas pieejas, lai tikai šo bērnu izkustinātu. Iespējams, tas, ka mēs nekādi uz šo bērnu nespējam iedarboties, ir pirmais signāls, ka tālāk varētu attīstīties agresivitāte.

Protams, mums ir bijuši huligāniski izgājieni skolā, tos pārrunājam ar vecākiem, bērniem. Ja tomēr, ilgstoši strādājot, nekas nemainās, esam lūguši mainīt izglītības iestādi, lai bērns nonāktu citā vidē.

Mums bija divi šādi gadījumi, un jāsaka, kā tieši izņemšana no ierastās vides bērniem palīdzēja. Kopumā gan mēs neatbalstām tādu atgrūšanas filosofiju.

– Kas ir jūsu minētie speciālisti, kas palīdz skolas ikdienā?

– Mums ir aptuveni 840 skolēni un viens psihologs. Psiholoģe Evija Ivanova strādā padsmit stundas dienā, jo tikai tā var sniegt vajadzīgo atbalstu, pirms kaut kas ir noticis. Bieži vien skolās šādu speciālistu trūkst, var redzēt, ka finanses ir, bet labu speciālista nav.

Otrs palīgs mums ir speciālais pedagogs, kas strādā puslikmi. Šis speciālists jau agrīnā stadijā konstatē, vai bērnam ir mācīšanās grūtības vai tas ir psiholoģiski risināms jautājums. Tas palīdz saprast, kuras ir piemērotākās metodes, kā strādāt ar bērnu, lai viņš augtu un attīstītos.

Vēl ir sociālais pedagogs, logopēds. Darba ir ļoti daudz, un mēs nevaram teikt, ka problēmu nav.

– Vai nav tā, ka bērni kļuvuši nežēlīgāki?

– Iespējams. Lai gan, daudz dzirdot šos negatīvos stāstus, mēs bieži vien nepamanām, ka arī pozitīvās lietas bērnu uzvedībā aug augumā.

Mūsdienu bērni patiesībā ir ļoti sirsnīgi un izpalīdzīgi.

Esmu redzējusi mūsu skolas bērnus uzņemamies pozitīvu iniciatīvu. Piemēram, mūsu skolas puikas brauc autobusā, un nākamajā pieturā grib iekāpt sirmgalve, kas knapi spēj pieiet autobusa durvīm, puiši aši izlec no autobusa un palīdz kundzītei ar visiem ratiņiem tikt iekšā, turklāt vēl uzsmaida.

Ikdienā viņu uzvedība nebūt nav no tām labākajām, tomēr šādi sīkumi parāda bērnu patieso būtību. Vienkārši to melno punktu uz baltās lapas mēs bieži vien pamanām vairāk.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.