Es esmu par depozītsistēmu, bet ne tādu, kādu šobrīd tiek plānots ieviest, proti – depozītu nelielam skaitam PET pudeļu (piena, kefīra, jogurta, lielās ūdens pudeles tajā nav iekļautas), daļēji stiklam un alumīnijam. Domāju – ja tas būtu izdarīts pirms 10 gadiem, tas būtu devis labus rezultātus, tomēr pašlaik, kad visa pasaule ir nonākusi pie katastrofāla plastmasas apjoma un nekontrolējamas tās izplatīšanās (palikšanas) dabā, ir jāsaprot, ka tērēt 30 miljonus šīs problēmas risināšanai Latvijā. Turklāt apzināties, ka risinām to tikai daļēji, būtu ne vien bezatbildīgi, bet, arī globāli vērtējot, videi nedraudzīgi. Ir jāskatās plašāk. Arī taromātu ražošana prasa resursus. Agrāk vai vēlāk būs jāmeklē jauni risinājumi, ko darīt ar visu pārējo iepakojumu – to skaitā dzērienu, pārtika, tehnikas, sadzīves preču, elektronikas.

Domāju, ka gudrāk un progresīvāk būtu jau tagad lietas veidot tā, lai pēc 10 gadiem ieguldītie līdzekļi nebūtu iztērēti bezjēdzīgi un turpinātu kalpot un dot labumu visiem. Mums ir nepieciešama sistēma, kas nodrošinātu absolūti visa iepakojuma depozītu. Un tāda ir vajadzīga tagad un tūlīt – negaidot vēl nākamos 10 gadus.

Vienīgais risinājums ir visvienkāršākais: plastmasas – absolūti visas – nodošana uz svaru, pretī saņemot zināmu naudas summu par kilogramu tīras plastmasas.

Tas ir vienīgais veids, kā panākt, lai plastmasa nenonāktu vidē un netiktu aprakta kopīgajos atkritumos. Turklāt tas neizmaksās miljonus, jo šādas sistēmas ieviešanā piedalītos absolūti visi iepakojuma ražotāji un radītāji.

Vienlaikus ir jāiegulda līdzekļi zinātniskajās laboratorijās, lai rastu jaunu organiskā polimēra iepakojuma ražošanai un ieviešanai par ekonomiski izdevīgu cenu.

Cita varianta nav. Mēs nevaram tērēt pagaidu miljonus pagaidu risinājumiem, jo neesam tik bagāti.

Vita Jaunzeme, Lielās talkas vadītāja