Pēdējos
četrus gadus ar velosipēdu braucu kā vasarā, tā ziemā. Tas ir
mans galvenais pārvietošanās līdzeklis no mājām uz darbu un
otrādi. Principā man patīk viss, kas šobrīd ir izdarīts
attiecībā uz veloceliņu izbūvi pilsētā. Varbūt vienīgi
dažviet varētu būt ērtākas nobrauktuves no trotuāra, ir
atstātas pārāk augstas malas. Gājēji kļuvuši izglītotāki, un
vairāk īpaši netraucē. Pat tieku palaists pa priekšu vietās,
kur tas viņiem nebūtu jādara. Pasaku paldies. Agrāk tādās
reizēs mani pavadītu lamu gūzma, jo minos, kur nevajag.

Atceroties,
kāda bija situācija pirms četriem gadiem un tagad, nemaz nevar
salīdzināt – kā diena pret nakti. Tad jau veloceliņu nemaz
nebija. Sieva vasarā regulāri brauc uz mazdārziņu Cimdeniekos.
Kādreiz šis ceļš bija jāveic pa šoseju, kas bija visai bīstami.
Kā lielā smagā mašīna pabrauca garām, tā stūre pilnīgi
noraustījās! Tagad mierīgi ieslēdz “autopilotu” un
brauc droši līdz galam.

Jā,
pilsētā var novērot dažādu veidu veloceliņus, būvētāji
piegājuši radoši. Nevēlos nevienu kombināciju gan izcelt, jo –
kāda starpība? Galvenais, ka ir un var braukt. Ko vēl prasās?
Grūti teikt, šķiet, ka galvenie virzieni ir apgūti. Šķiet, ka
centrā vairs neko nevajag papildināt. Jūtams, ka cilvēku palicis
mazāk, tā kā viens otram netraucējam. Varbūt jādomā par
mikrorajoniem – Karostu, Tosmari. Lai arī viņiem būtu ērti
veloceliņi. Lasīju, ka uz Bernātiem domāts ko izbūvēt. Tas būtu
ideāli! Pieļauju, ka tik viegli tas realizējams gan nebūs.

Velotūristiem
derētu norādes. Es, liepājnieks, jau zinu, kurā virzienā, kas
atrodas, bet svešam cilvēkam tas atvieglotu orientēšanos. Arī
publiski pieejama liela karte ar maršrutiem nebūtu slikti.
Iespējams, šādā veidā pat atklātu sev jaunus maršrutus, ko
izbraukt un apskatīt.

Vēlos
ieteikt riteņotājiem padomāt par savu un citu drošību, un lietot
atstarotājus, lukturīšus, vestes un citus elementus, kas ļauj
citiem tevi saskatīt. Reiz kādā vakara stundā gandrīz saskrējos
ar šādu “neredzamo” braucēju. Tas nebija nekas patīkams. Cienīsim sevi un citus!