Mans ceļš uz Dziesmu svētkiem aizsākās 1995.gadā, kad piedalījos Skolēnu dziesmu un deju svētkos ar deju kolektīvu. Uzsākot studēt Liepājā, pievienojos jauktajam korim ”Lauma”, kurā ar dažu gadu pārtraukumu dziedu jau 16 gadus.

Manā pūrā šie bija jau ceturtie Dziesmu un deju svētki. Tā ir kā sava veida narkotika – kas reiz ir izbaudījis emocijas, ko sniedz svētku kopības sajūta, to vēlas izjust atkal un atkal.

Un, manuprāt, ir jāizdzīvo viss gatavošanās process – ar kolektīvu nakšņošanu klasē uz matračiem, garām rindām uz dušu, pusdienām, mēģinājumiem karstā saulē, pārpildītiem tramvajiem, kas svētku laikā kļūst par ”dziedošajiem tramvajiem”. Dziedātāji dzied gan braucot uz Dziesmu svētkiem, gan dodoties mājup.

Sadzīviskās lietas svētku laikā ne vienmēr ir vieglas, jo katram savas vajadzības, rakstura īpatnības, taču mīlestība pret dziesmu ir tā, kas vieno. Vakar atpūtas brīdī kāda kundzīte no nezināma kora teica, ka Dziesmu svētki esot gluži kā dzemdības – viss grūtums ātri aizmirstas un tu jūties vienkārši laimīgs!

Kopā aizvadot šos svētkus, mēs ļoti novērtējām arī viens otru. Arī korabiedri atzina, ka šie svētki un kopābūšana atkal pārliecina, cik patīkami ir būt tieši ar šiem cilvēkiem ne tikai dziesmā. Šis piedzīvojums bija kā pārbaudījums arī iekšējām kora attiecībām, kuras, par spīti fiziskajam un emocionālajam nogurumam, saglabājās stabilas, rūpējoties vienam par otru, pieskatot un atbalstot kādā brīdī.

Pēc Dziesmu svētkiem emocionāli lidojam mēs visi. Arī citi kora dalībnieki no šiem svētkiem sev līdzi paņēmuši lielu sajūtu bagāžu. Dalībniece, kurai šie bija pirmie Dziesmu svētki uz estrādes prātoja, vai vispār ir iespējams piedzīvot ko vēl emocionālāku un garīgāku, un apzinājās, ka šie noteikti nebūs bijuši viņas pēdējie Dziesmu svētki.

Mūs visus atkal un atkal pārsteidza šī vienotības sajūta, pozitīvo emociju virzība, smaidi, prieki, joki, visapkārt valdošā, tik neizsakāmi gaišā atmosfēra! 

Mēs esam maza tauta, bet mums ir sava dzimtene un liels tautas spēks. Kā teica kāds vīrs: ”Ir pasaulē tautas un nācijas, kas mērāmas lielos miljonos, bet viņiem nav savas zemes. Taču mums tā ir un to izjust, ar to lepoties varam katrs sevī un esot kopā vienojošā dziesmā, kad pat klusums kopā fantastiski skan…”

Man pašai visemocionālākais Dziesmu svētku mirklis bija dziesmas ”Piena ceļš” laikā. Tieši ar šo dziesmu noslēdzās mani pirmie Dziesmu svētki pirms 23 gadiem. Toreiz dziesmas izskaņā gaisā tika palaisti balti hēlija baloni un tas skats atmiņā aizvien ir spilgti iespiedies. Šoreiz dziesma sākās ar emocionālu vēstuli vecākiem no vēl nedzimuša bērniņa, kurš raksta, ka viņa mamma un tētis iepazīsies šajos Dziesmu svētkos un viņa mīlestība pret dziesmu sāksies no ”Aijā žūžū, lāča bērni” līdz pat ”Gaismas pilij”. Gaismas stari, kas pacēlās debesīs, bērniņa vārdi vecākiem tik ļoti uzrunāja un aizkustināja, ka dziedot vairs nespēju valdīt asaras.

Es biju tik neizsakāmi laimīga, ka atkal esmu uz Mežaparka skatuves, ka reiz esot vēl debesīs un izvēloties savus vecākus no mākoņa maliņas, es izvēlējos piedzimt Latvijā! Esmu lepna būt latviete! Lepna par katru asaru, kas nobira svētku laikā, lepna būt daļiņa no dziedošajiem latviešiem un dziedāt ”Saule, Pērkons, Daugava” un ”Gaismas pili”. Dzied! Mana dvēsele dzied ar tūkstoš balsīm klusi!

Zanda Gulbe, Dziesmu un deju svētku vēstnese, jauktā kora ”Lauma” dalībniece