-Skolotājam būt ir forši! Ir ļoti daudz skaistu mirkļu, kas ceļ spārnos. Tādas sajūtas un atgriezenisko saiti reti kurā darbā var dabūt. Ar bērniem nemitīgi notiek enerģijas apmaiņa. Jāatzīst gan, ka ir bijuši brīži dzīvē, pēc kuriem sāc prātot – kāpēc esmu izvēlējusies tieši šo ceļu? Manuprāt, jebkurā profesijā strādājot, pie šādiem jautājumiem cilvēks laiku pa laikam nonāk. Man vislabāk patīk strādāt tieši klasē, nedaudz mazāk iet pie sirds tā papīru kārtošana.

Skolotāja lielākā balva ir apziņa, ka esi bērniem sniedzis ko vērtīgu un viņi to novērtē. Ikdienā jau īsti nevar saprast, vai tas mazais, pieskrienot klāt un pasakot, ka esmu forša skolotāja, tiešām tā domā vai vēlas mazliet pieglaimoties. Tas, protams, arī ir mīļi, bet visvairāk sirdi silda absolventu atzinība, jo viņiem jau vairs nekas man nav jāpierāda. Ja viņi ko labu atceras, tad tas tiešām ir no sirds.

Bija nesen kāds gadījums. Sēdēju restorānā, pienāca oficiante. Izrādījās, mana bijusī skolniece, es pat neatpazinu uzreiz. Viņa man smaidot teica, ka vēl līdz šai dienai izmantojot manu ieteikumu iekniebt auss ļipiņā, ja kaut kas ir jāatceras. To man vecmāmiņa bērnībā iemācīja, to arī iesaku saviem skolēniem. It kā sīkums, bet, redz, paliek atmiņā.

Zanda Štrausa, J. Čakstes Liepājas 10. vidusskolas mūzikas skolotāja