Dienas rīta pusē pavasari meklēju Durbes pakalnos, pēcpusdienā Liepājas muzejā iekārtotajā izstādē “Pavasara atmoda 3”, ko organizē biedrība “Mākslas kolēģi”. Dabā marta vidū vēl valda pelēcīgums, uz violetajām un sārtbrūnajām zaru galotnītēm jāgaida, bet mākslas pavasaris ir klāt, un tam palīdzējuši atnākt mūspuses un Lietuvas mākslinieki.

Izstādē gleznu daudz, tās ir dažādas gan žanru izvēlē, gan tehnikā, gan vēstījuma satura un dziļuma ziņā. Atzinīgi vērtējams, ka autori ievērojuši atlases kritēriju – darbiem jābūt jauniem, pēdējos gados tapušiem. Un, protams, papildu bonuss pienākas lietuviešiem – ne tikai par kvalitātes latiņas turēšanu, bet arī par to, ka līdz ar viņiem izstāde kļūst starptautiska. Turklāt nu jau gribas cerēt, kā šāda kaimiņvalstu mākslinieku darbu kopparāde pavasarī kļūs par tradīciju, par ko jāpateicas “Mākslas kolēģiem”. Bet, ja var kopā ar lietuviešiem, vai nevar arī ar igauņiem, somiem, poļiem un citiem, kam arī Liepāja varētu šķist interesanta? Protams, arī atbildība un rīkošana tad jau cita, kur bez papildu palīdzības neiztikt.

Neanalizējot, bet ļaujoties mijiedarbībai ar mākslu, noteicošās ir emocijas, un tieši tā es iepazīstos ar darbiem, tāpēc cits uzrunā, cits iepriecina, cits atstāj vienaldzīgu, ja pasaules uztveres un atklāsmes platforma ar autoru ir atšķirīga. Ir mākslinieki, kas gadu gaitā profesionāli izkopuši savu rokrakstu, un to var tūliņ atpazīt, bet tas nozīmē, ka no viņiem skatītājs jau gaida ko vairāk. Lai viņi profesionāli un dziļi savos darbos runātu par to, kas mūsu laikā un telpā saviļņo sabiedrību kopumā un kas ir būtisks atsevišķiem indivīdiem. Un tam nebūt nav jābūt superšedevram, mūsdienu cilvēks alkst pēc patiesā, tīrā un vienkāršā. To ar saviem darbiem “Notikums” un “Svētki” rāda arī mākslinieks Igors Bernāts, viņš pārliecina, ka nav nemaz vajadzīgs lielais formāts, ja ir, ar ko dalīties. Pārliecinošs ir Aivara Kleina “Sausais rudens. Virga pie Paplakas”. Gleznā gandrīz līdz sāpēm sajūtama necilā Latvijas dabas stūrīša vienreizība, un tā liek domāt par mums, par palicējiem un aizbraucējiem, ko mēs pametam, ko pret to iemainām. Kā ikreiz, stabila vērtība izstādē ir mākslinieks Aldis Kļaviņš, šoreiz ar gleznām “Ziema” un “Sniegputenī”. Tāda ziema var būt tikai bērnībā vai cilvēkam, kurā dzīvo mūžīgs prieks. Un līdzās pelēcīgi baltais tīmeklis ar aizmiglotām auto acīm, tāda pieputināta dzīve.

Pavisam cita dzīve ir Daļas Skridailaites gleznās “Vārnas I” un “Vārnas II”. Vispirms nodomāju – kas par daudz, tas par skādi, arī vārnu pirmajā darbā man sākumā ir par daudz, tās šķiet kašķīgas, uzmācīgas, taču tad otrais darbs atklāj, cik tāda vārna var būt skaista un interesanta. Tāpat kā cilvēks, ja neļaujas straumei. Vēl gribu aicināt šoreiz nepaiet garām Guntas Krastiņas gleznai “Ceļā”, kas piesaista ar krāsu smalkumu un priecīgo ritmu, Evijas Freidenfeldes gleznai “Viss zied un zaļo”, kurā krāsu prieks var apmulsināt ne tikai mazo melno radību, Paula Spridzāna sarkanajā rāmī ietvertajām dramatiskajām izjūtām gleznā “Naktī lietū”, Ilzes Karlsones darbiem “Pirms pavasara” un “Lauks”, kuros abstraktie tēli liek domāt par mūsu identitāti. Un noteikti censties tikt cauri ahromatiskajam režģim Vitālijas Petraitītes darbā “Otrpus”, lai izzinātu, kas aiz tā slēpjas. Jo vairāk pētīju, kas ir otrā pusē, jo interesantāka šķita gan pati nodarbe, gan tas, ko ieraudzīju. Tikpat suģestējoši, lidinoties kompozīcijā, pie sevis vilina Agnes Pavilonītes ērmiņi gleznā “Bez zemes pievilkšanas spēka” un gaišais, bet ar noslēpumu apvītais “Sapņu tēls”.

Vēl interesanti, ka šajā izstādē satiekas divi baltumi – Ilzes Eniņas triptihs “Mana baltā diena” ar Arvida Kašauska “Balto kompozīciju”, pirmais ir silti sievišķīgs, otrs – lepns, spožs un nepieklusināts. Bet nevajag kaisīt pašiem pelnus uz galvas mūspuses māksliniekiem, ja šķiet, ka kaimiņi atkal pārspējuši, ir mums savas stiprās puses, ar ko lepoties, un, pielīdzinoties citiem, jau vislabāk katrs var sevi novērtēt, protams, ja ir līdz pēdējai vīlītei godīgs.

Un kas tā būtu par izstādi, ja nerastos kāds izlēcējs, kāds normu neievērotājs? Arī šajā ziņā šoreiz viss kārtībā, jo neviens nepaiet vienaldzīgi garām Valda Mackara piķa spainim. Tiesa, spaini ir apgleznojis nevis Mackars, bet piķis un rūsa, un arī par gleznu spainis nav pārvērties, tas kopā ar putekļiem un iekonservēto zirnekli ieņēmis vietu zāles centrā. Un apmeklētāji pie tā pieiet, paskatās, pajautā cits citam, kāpēc kāds šo pēc piķa viegli smaržojošo vai citam varbūt smirdošo spaini ir atnesis un ko ar to gribējis vēstīt. Jā, kam tad īsti vēstījums domāts? Šauram ieinteresēto lokam vai sabiedrībai kopumā? Bet varbūt tas vienkārši ir joks, smiekliņš par pārmēru nopietno, kas ļoti bieži traucē priecīgi dzīvot. Ja par prieku, tad to pavasara mākslas parādē noteikti var sameklēt. Izstāde noteikti ir dzīvespriecīga un dzīvotspējīga.