Prātā palikusi intervija ar britu tēlnieku Toniju Kregu, jo viņš precīzi formulējis skulptūru nozīmi. Mākslinieks pukojas, ka industrializācija padarījusi pilsētu pārlieku ģeometrisku un vienveidīgu.

Ik uz soļa taisnās līnijās un leņķos atkārtojas neizteiksmīgs bruģis, vienādi ražoti logi, durvis un laternas. Vienādas mājas un stāvlaukumi, pieturvietas un rotaļlaukumi. T. Kregs saka, ka skulptūrām vienādotajā pasaulē jāienes cita estētika, un līdzi tai jānāk jaunām idejām, valodai un brīvībai.

Pilsētas vienādojas joprojām. Diemžēl bezpersoniskus vaibstus veido masveidā īstenoti Eiropas projekti, jo estētikai pārklājas praktiskie nolūki un standarti. Jāgādā, lai bedrainā gājēju celiņa vietā ir līdzena taka, lai tumšajās ielās deg jaunas laternas; lai vēja caurpūsta skola būtu nosiltināta. Latvijā pilsētas un pagastu centrus labiekārto, estētiskā ziņā daudzviet pieticis ar minimālismu.

Latvijā nebijis plenērs

Brocēni vizuālo identitāti vēl veido. Daudziem tā asociējas ar cementu, jo Brocēnu cementa un šīfera rūpnīcas dēļ pilsētu uzcēla, un mantinieces SIA “Cemex” dēļ tā nenīkuļo. Par mākslas objektiem pilsētā ierunājās pirms vairākiem gadiem, taču atturēja apziņa, ka vispirms jāsakopj vide. Izdangātos celiņus nobruģēja, izveidoja skvērus, atbrīvoja aizaugušo ezermalu, izveidoja atpūtas vietas. Cilvēki būtu sašutuši, ja nekoptā vidē noliktu mākslas darbus – pārliecināta Brocēnu novada domes priekšsēdētāja Solvita Dūklava.

Šomēnes Brocēnos notika industriālās mākslas plenērs, kurā četri profesionāli tēlnieki radīja skulpturālas figūras par ūdensrozes tēmu, jo tā sasaucas ar Brocēnu novada paštēlu un simboliem. Pirmo reizi pilsētā ir objekti, kuru svarīgākā funkcija ir izdaiļot dvēseli (tā uzskata viena no plenēra dalībniecēm, tēlniece Inta Berga).

Jaunākās paaudzes tēlnieks Kristaps Andersons precizē, sakot, ka mākslas objekti vietu padara unikālu. “Vēsturiski bijis tā, ka, pilsēta aug no līdzīgiem, pat identiskiem kvartāliem, tāpēc uzstādīja vides objektus, lai rajoni atšķirtos. Ļoti nozīmīgi atcerēties, ka mākslas objekti ir sava laika kultūras valoda, kura nākotnē vēstīs par autoram būtiskām sociālām, emocionālām vai politiskām tēmām.

Man patīk eksistenciālisms un cilvēka iekšējais lidojums, tāpēc izmantoju ļoti vienkāršu komunikācijas līdzekli – formu. Manu darbu vienkāršība iedarbojas uz zemapziņu, nevis racionālo domu,” skaidro tēlniecības maģistrs.

Viņš it nemaz neļaunojas, ka skulptūrai “Atrodi savējo!” jau pielipusi palama – klucītis. Tēlnieks ūdensrozes tēmu atklājis betona kubā ar dažādi šķeltām šķautnēm. No katra skatpunkta redzams kaut kas cits. “Tas maniem darbiem raksturīgi,” smaida autors.

Maina adresi

Viņam ir taisnība – jaunās skulptūras kļuvušas par precīziem un ātri uztveramiem orientieriem. Piemēram, Intas Bergas darbam “Ūdensrozes dzimšana” ir gandrīz oficiāla adrese – stāvlaukums blakus A9 šosejai, tūlīt pēc iebraukšanas Brocēnu teritorijā, skatoties no Saldus puses. Cilvēki to noīsināja līdz “actiņai”, jo darbs rada tādas asociācijas.

“Man patīk aizdomāties. Piemēram, strūklakā “Saules laiviņas” Ventspilī ir doma, ka katrā cilvēkā ir saulīte. Brocēnos dzīvojos vairākas dienas un esmu patīkami pārsteigta – te radīta vide, kurā cilvēkam dzimst vajadzība izdaiļot arī dvēseli. Skulptūras esot greznība? Nu, kādam pietiek ar ēdienu, apģērbu, cits prasa arī grāmatu un mūziku – cik attīstīts cilvēks, tik arī liela vajadzība pēc mākslas. Starp citu, tā nav tālu no sadzīves. Ko cilvēki pārsvarā skatās televīzijā? Mākslinieku radīto – filmas, koncertus, teātri, mūziku… Ko visbiežāk skatās tūristi? Arhitektūru un mākslas objektus, ne jau trotuārus!” skaidro I. Berga.

Viņas sacītajam piekrīt arī Āgenskalna zēns Zigmunds Bielis. Viņa trauslā meitenes figūra nonākusi Brocēnu novada Blīdenes pagastā, jo tā iedzīvotāja Krista Berga ideju konkursā ierosināja skulptūrās risināt ūdensrožu tēmu. Z. Bieļa skulptūras prototips ir sprīdi garš suvenīrs, ko pirms kādiem 15 gadiem izveidoja no bronzas, lai būtu, ar ko iepriecināt draugus un paziņas.

Es viņu uzrunāju darba vidū. Tēlnieks viss vienos putekļos un noguris no svelmes un skulptūras radīšanas. Rezultāts ir tik trausls, gandrīz ēterisks, bet process – ne vieglāks un daiļāks par celtnieka ikdienu… “Esmu betonu lējis, taču pirmo reizi strādāju ar veidojamu. Mazliet avantūra,” Brocēnu plenērā profesionāli interesantāko izceļ Z. Bielis.

Radīt, nevis atkārtoties

Veidojamais betons ir retums, brocenieki to pasūtīja no Dānijas. Ieteica plenēra konsultante tēlniece Agnese Rudzīte-Kirillova, jo šo materiālu bija iepazinusi betona mākslas simpozijā Dānijā. “Iepriekš biju betonu tikai lējusi, un materiāls nepatika. Dānijā uzzināju, ka veidojamā betonā var izpausties plašāk. Salīdzinot ar valodu, betonam varbūt arī ir plašs vārdu krājums, kas ļauj spēlēties ar visdažādākajām faktūrām un akcentēt formu. Man patīk mainīt materiālus – ledus, smilts, granīts, koks, putuplasts, stiklšķiedra, bronza, alumīnijs. Ja pierod pie viena, radošais asums pārvēršas tehniskā izpildījumā,” atzīst A. Rudzīte-Kirillova. Viņa broceniekus uzskata par betona mākslas pionieriem Latvijā, jo citu uztverē šis materiāls iederas tikai celtniecībā. Brocēnu novada pašvaldības Attīstības nodaļā man atklāja, ka arī broceniekiem pagāja laiks, kamēr betonā pamanīja estētiku un plastiku.

Pamatā ir cilvēku spēcīgās asociācijas saistībā ar pilsētu – tā ir vieta, kur ražo cementu. Uztverē krasu pagriezienu izdarīja tēlnieks un Saldus novadnieks Kārlis Īle, radīdams no betona elegantu balvu, ko Brocēnu novada pašvaldība reizi gadā pasniedz nopelniem bagātākajiem iedzīvotājiem.