Jautāts, vai var nosaukt kādu blondu kinodīvu, kinoskatītājs deviņos gadījumos no desmit bez liekas apdomāšanās teiktu: nu, protams! Merilina Monro! Taču arī mēs Liepājā varam lepoties ar blondu Liepājas meiteni, kas izauga par baltu gulbi un savulaik bija ļoti pieprasīta uz toreizējās lielvalsts − Padomju Savienības − ekrāniem.

Blondo Liepājas skaistuli sauc Ieva Mūrniece un 15. jūnijā viņa atzīmēja savu septiņdesmit gadu jubileju.

Lielo notikumu Ieva sagaidīja ārzemju braucienā, taču arī tad, ja tobrīd būtu bijusi dzimtenē, Ieva nebūtu vēlējusies jubilejas vakaru. ”Nē, nē, neviens mani vairs neatceras!” Liepājas teātra vēsturnieks un aktieris Zigurds Akmentiņš tomēr domā, ka vajadzētu gan. Pievienojamies viņa domām – tautas kultūras atmiņu vajag kopt.

Ieva Mūrniece dzimusi 1940. gada 15. jūnijā Liepājā, latviešu teātra korifeju, aktieru un režisoru Irmgardes Mitrēvices un Nikolaja Mūrnieka ģimenē. Bērnība nav viegla– karš, bēgļu gaitas, grūtie pēckara gadi. Ievas tantes – Irmgardes Mitrēvices māsas – ģimene kara beigās līdz ar daudziem simtiem latviešu ģimeņu dodas svešumā. Viņiem līdzi aizbrauc Irmgardes vecāki. Irmgarde un Nikolajs kādu brīdi pārliek – varbūt ir vērts? Secinājums tomēr ir viens – viņi nevar bez savas zemes un viņi nevar bez teātra. Vai svešumā kādam būs vajadzīgs latviešu aktieris? Nebūs. Mūrnieku ģimene paliek.

Tomēr pēckara gadu trūkums ir sūrs ne tikai svešumā nokļuvušajiem, tāds tas ir arī dzimtenē palikušajiem. Ievas un viņas brāļa– vēlāk leģendārā latviešu kinooperatora Jāņa Mūrnieka – bērnība ir ļoti pieticīga.

Protams, ka izaugšana ”aizkulisēs” un mākslas pasaules aizsniedzamais tuvums uz Mūrnieku bērniem nevar neatstāt savu iespaidu. Astoņpadsmit gadu vecumā Ievu apstiprina pirmajai kinolomai – Ieviņa pēc J. Jaunsudrabiņa romāna ”Aija” motīviem veidotajā filmā ”Atbalss”. Filmu veido jauns, daudzsološs kinorežisors – Varis Krūmiņš…

Tikai pavisam mazliet, mazliet pārfrāzēsim rakstnieci Ilzi Indrāni – astoņpadsmit gadus vecam cilvēkam ir septiņi kalni ticības un septiņas jūras mīlestības… Tālākais stāsts – vismaz kādu brīdi – varētu būt arī no pasaku grāmatas. Jauna, skaista meitene savā pirmajā kinolomā. Filmēšana skaistā apvidū – Kandavā. Un jauns, izskatīgs kinorežisors, talantīgs, daudzsološs, inteliģents, romantisks, galants… Izklausās neticami? Bet viss bija tieši tā.

Varis Krūmiņš lūdza vecākiem Ievas roku. 1960. gada Vecgada vakarā tika svinētas skaistas kāzas un Ievas līgavas pušķi veidoja– jā, balti ceriņi! Ceriņi 31. decembrī nav pārāk parasta parādība pat mūsdienās, bet tas bija 1960. gadā! Jaunais daudzsološais talants Varis Krūmiņš bija Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un uz kāzām jaunā ģimene saņēma jauna dzīvokļa atslēgas – padomju dzīves realitātē tas daudzām ģimenēm bija neaizsniedzams sapnis pat vairāku gadu desmitu garumā. Dzīves lidojums varēja sākties. Abiem pavērās spožas karjeras perspektīvas. 1963. gadā Latvijas delegācijas sastāvā abi devās uz Maskavas Starptautisko kinofestivālu – vienu no četriem prestižākajiem starptautiskajiem kinofestivāliem pasaulē.

Dzīve gan turpinās, taču pasakas parasti diemžēl beidzas un šī nebūs izņēmums. Romantiskais sākums neielika pamatu ilgstošai laimei. Varis Krūmiņš, līdzīgi daudziem radošiem cilvēkiem, arvien biežāk ieskatījās pudelē. Ieva skumji saka: ”Mēģināju būt par Blaumaņa Kristīni, taču man neizdevās. Tad es no šīs cīņas atteicos.” No šīs mīlestības Ievai palikuši divi dēli – Mārtiņš Krūmiņš un Ingus Krūmiņš.

Zināmā mērā salauzta, Ieva ar bērniem atgriezās dzimtajā pilsētā un sāka strādāt Liepājas teātrī. Nesen te bija sācis strādāt jaunais aktieris Haralds Ulmanis. Izrādē ”Vecākais dēls” Ieva un Haralds sastapās. Un… Varam teikt, ka latviešu dzejas klasiķis Ziedonis būs kļūdījies – mīlestība mūžā nav tik viena. Ieva un Haralds nu jau daudzus gadus ir harmoniska ģimene, kurā līdzās Ievas dēliem izaudzināts arī kopīgais dēliņš – Uldis Ulmanis.

Ievas Mūrnieces kino biogrāfija Liepājas aktieru vidū ir viena no plašākajām. Savulaik viņa filmējusies visā plašajā Padomju Savienībā – Igaunijā, Krievijā, Gruzijā, Uzbekijā, Baltkrievijā, Ukrainā. Arī Latvijā, protams. Ar kino nav gājis tikai gludi vien – kā gandrīz katram aktierim, ir savas nenospēlētās sapņu lomas. Tagad Ieva Mūrniece saka: ”Gribētos vēl kādā filmā vecmāmiņu nospēlēt.”

Dzīve Ievas ģimeni nav taupījusi. Ievas brālis Jānis Mūrnieks aizgāja mūžībā nepilnu trīsdesmit septiņu gadu vecumā un viņa nāves apstākļi līdz šai dienai palikuši līdz galam nenoskaidroti.. Ir zināms, ka Jānis Mūrnieks noslīka Cēsu rajona Nītaures pagastā 1984. gada naktī uz 31. jūliju. Otrā rītā ezerā atrada vien apgāzušos laivu. Minējumi par traģisko gadījumu ir dažādi, tomēr šķiet, ka tās tālās nakts baismo noslēpumu nevienam nebūs lemts līdz galam uzzināt.

Ieva veidoja savu karjeru ne tikai uz ekrāna, bet arī teātrī. ”Dzimtajā teātrī” nospēlētas dažādas lomas, tajā skaitā gan no tautisko joku lugu (Tusnelda lugā ”Dullais barons Bunduls”; 1985), gan kamermākslas (Aurēlija lugā ”Udmurtijas vijolīte”; 1981. gads, toreizējā Liepājas teātra Mazajā zālē, Baznīcas ielā 3/ 5) repertuāra.

Kad Ieva Mūrniece vairs aktīvi nepiedalījās teātra iestudējumos, viņa kopā ar dzīvesbiedru Haraldu Ulmani veidoja brīnišķīgi izjustas dzejas programmas, ar kurām apbraukāta vai visa Latvija.

Tagad Ieva atradusi sev jaunu aizraušanos – vecākā dēla, mākslinieka Mārtiņa Krūmiņa vadībā viņa mācās gleznot! Jūlijā māksliniece ieplānojusi gleznot dzimtās pilsētas ainavas.

Aktieri teic, ka teātris ir iznīcīga māksla – izrāde dzīvo tik ilgi, cik tā ir repertuārā. Bet aktiera radītais kinotēls paliek. Mainās laiki un attieksme pret tās vai citas filmas saturu, bet aktiera radītais tēls ir vērtība. Vērtība, kam ir sava paliekama vieta tautas kultūras vēsturē.

Kristīne Jākabsone,
virtuālā kino muzeja www.kinoliepaja.com vadītāja

Maskavas Starptautiskajā kinofestivālā ar kolēģi no Kubas.

Anne – Maija filmā “Saulē un lietū” (Igaunija).

Kāzu dienā ar Haraldu Ulmani 1975.g.