Pēc gadiem 20 kādreizējais Liepājas teātra aktieris Māris Putniņš nesen bija atkal piestājis savā jaunības pilsētā. Šoreiz gan ne lai paciemotos pie vecākās meitas, ne arī kā viesmākslinieks, bet gan rakstnieka statusā. Jāatzīst, ka daudziem tas bija atklājums, ka Māris raksta biezas un interesantas grāmatas bērniem. Māris Putniņš vairāk pazīstams kā leļļu filmu mākslinieks, bet liepājniekiem ne mazāk palicis atmiņā kā cilvēks ar asu mēli, spuraini negantu raksturu… un daudziem talantiem.

Sēžam ar Māri Ķuzes kafejnīcā, Latviešu biedrības namā, un gluži rāmi runājam par viņa darbiem, dzīvi, gremdējamies atmiņās. 

– Tu tikko esot atgriezies no Itālijas?
– Jā, bet tas nav saistīts ar darbu, kopā ar sievu Daci atpūtos, slēpojām kalnos. Manai dārgajai palika apaļa jubileja, un tā kā viņa visu mūžu bija sapņojusi paslēpot kārtīgos kalnos, tad tā bija mana dāvana.

– No kura gada sāki rakstīt bērnu grāmatas?
– Pirmā grāmata “Mežonīgie pīrāgi” iznāca 2003.gadā. Sākumā man bija doma – katru gadu pa grāmatai. Bet tad sanāca garāks pārtraukums, jo bija citi steidzami darbi – jāraksta scenārijs aktierfilmai, kas prasīja daudz enerģijas. Filma sauksies “Mazie laupītāji”, to sāks filmēt jau jūnijā un nākamajā pavasarī varētu iznākt jau uz ekrāniem. Stāsts tajā ir par to, kā mazs puika un meitene – brālim pieci gadi un māsai septiņi gadi – veiksmīgi aplaupa banku.

– Kad vēl strādāji Liepājas teātrī, jau tad apkārt runāja – Mārim ir daudz talantu, kurus viņš izšķiež uz visām pusēm. Laiks viņam vienreiz pievērsties kam vienam, citādi čiks vien sanāks.
– Mani vienmēr par to lamāja.

– Lai gan tas reti kādam izdodas, tomēr laiks parādīja, ka iespējams visus tos dotumus savienot un attīstīt. Ja, teiksim, aktierdarbs, animācija, zīmēšana, scenāriji – viss, kas saistās ar kino, ir kaut kā savienojami, tad rakstīt romānus, pie tam bērniem, ir kas cits. Kā tu pie tā nonāci?
– Nav tik traki, pirms tam manā kontā jau bija kādas 20 lugas, kas, starp citu, visas ir iestudētas, un kādi 60 scenāriji dažādām filmiņām. Nav jau tā, kas es nebūtu iesitis roku rakstīšanā. Tomēr uzrakstīt grāmatu bija diezgan dīvaini. Kad uzrakstīju pirmo, man nebija ne jausmas, vai tā vispār ir lasāma grāmata, jo pašam jau grūti novērtēt. Sameklēju vecāku dāmu, literatūras zinātnieci, lai viņa man pasaka, vai tas vispār ir kur liekams. Atbilde bija, jā. Vispār man par to sasodīti grūti runāt, jo esmu starp veiksminiekiem – visu, ko uzrakstu, man tūlīt publicē un gaida, kad vēl uzrakstīšu. Neesmu piedzīvojis, ka jāskraida apkārt ar manuskriptu, nezinot, kur to likt. Sākums bija jautrs. Vērsos vienā otrā izdevniecībā. Vispirms pie “Tapala”, kas bija izdevis vienu mazu grāmatiņu ar manām ilustrācijām. Saku – man ir romāns, iespējams, ka labs. Viņi prasa – liels? Saku – jā. Viņi – oi, tas ir slikti. Un ir arī ilustrācijas? Saku – jā. Viņi – vai, tas ir ļoti slikti! Nu domāju – pie velna, apzvanīšu visas izdevniecības pēc kārtas. Bet jau pie pirmās – apgāda “Valters un Rapa” arī iestrēgu. Sāku ar to pašu – man ir viens romāns… Man tūlīt atbild – nesiet šurp vai atsūtiet pa e-mailu. Sāku gaidīt vienu, otru, ceturto dienu, piektajā nenociešos un zvanu. Man atbild – vai, mēs jau jums gribējām zvanīt, bet bija neērti tik ātri… Jā, drukāsim! Tā tas sākās. Tad man paziņoja, ka redaktors grāmatai nav vajadzīgs, jo valoda ir laba, tikai korektors. Tā, nu, es “Valteru un Rapu” slavēju un mīlu, jo viņi ar mani apietas, kā dažkārt filmās rāda – tieku mīlēts, gaidīts un lutināts.

– Vai būs tupinājums šai grāmatu sērijai?
– Izdevniecībā gatavi jau noslēgt līgumu par piekto grāmatu, kuru vēl neesmu sācis rakstīt, bet domas jau tajā virzienā strādā. Man prātā vēl kāda vājprātīga ideja, kam bail ķerties klāt. Indriķa “Hronikā” ir pieminēti 30 latvju zēni, kurus 13.gadsimtā pa vienam no katras cilts par ķīlniekiem aizveda uz Romu. Man gribas uzrakstīt romānu, kas ar viņiem notika tālāk. Tas prasa milzīgus vēstures pētījumus par tā laika sociālpolitisko situāciju, sadzīvi, kāds pāvests valdīja utt. Lai uzrakstītu, man ir jāiedzīvojas tā laika sajūtās, smaržās, notikumos ar miesu un dvēseli. Kad es naktīs rakstu, tad gan raudu, gan smejos, jo ar maniem personāžiem notiek interesantas lietas. Es arī šīs grāmatas par “Mežonīgajiem pīrāgiem” nevarētu uzrakstīt, ja tik labi nezinātu jūras un burāšanas lietas, jo galu galā pats jau vairāk nekā 20 gadu burāju.

– Ļoti iepriecināja ziņa internetā, ka Māra Putniņa grāmatu sērija par “Mežonīgo pīrāgu“ un citu to varoņu piedzīvojumiem tiek vairāk lasīta pat par slaveno “Hariju Porteru“. Turklāt tikpat biezas un skaisti iesietas. Tātad bērniem tomēr patīk lasīt latviešu autoru grāmatas!
– Vai tu jūties brīžiem kā bērns un spēj iedzīvoties bērnu pasaulē?

– Jā, varu gan. Kāpēc tā jautā?
– Tad tu droši vari lasīt šīs grāmatas. Zinu, ka vecākajam lasītājam ir 80 gadi.

– Par to nebrīnos, jo tavu grāmatu lasītāju vecums, šķiet, nav ierobežots tāpēc, ka tās ne tikai ir raiti lasāmas un notikumu pavērsieniem bagātas, bet tajās ir daudz informācijas par pasaules vēsturi, ierašām, zināšanas konditorejā un kulinārijā, no kuru vides nāk grāmatu varoņi, un burāšanas lietām…
– Zini, ko es uzskatu par lieliskāko dzirdēto komplimentu? To, ka korektores dēlēns pēc grāmatas noklausīšanās teicis – es vairs negribu būt hokejists, gribu būt pīrāgs vai pirāts.

– Visas četras grāmatas esi veltījis savai jaunākajai meitai Katrionai Luīzei. Ļoti savdabīgs vārds.
– Tā bija sievas Daces vēlēšanās. Tas ir skotu vārds no Roberta Luīsa Stīvensona grāmatas. Vecmāmiņas bija kā pūķi pret šo vārdu, tādēļ devām arī otru. Lielā meita no pirmās laulības ir Katrīna, kuru liepājnieki pazīst, jo viņa strādā radio SWH. Viņai ir divi puikas, mani mazdēli. Katrionai ir 13 gadi, tikpat, cik vienam no mazdēliem.

– Un tomēr, Māri, tevi vairāk pazīst kā animāciju filmu mākslinieku. Laikam maz būs tādu, kas vismaz TV ekrānā nebūtu redzējis populāro animācijas seriālu ”Avārijas brigāde”, tās varoņus ar lielajiem deguniem.
– Par tiem arī esmu bieži lamāts, ir kam nepatīk.

– Bet tas neapšaubāmi ir tavs atpazīstamais rokraksts. Taču ir daudzas citas filmiņas. Turklāt ar starptautisku atzinību, piemēram, pilnmetrāžas filma “Trīs musketieri“.
– Filmiņu ir daudz. Jaunākā no tām, ko es arī parādīju tagad Liepājā, ir ”Latvietis”, kurā astoņās minūtēs tiek izstāstīta visa Latvijas vēsture. Mūsu valsts jubilejā tai būs pirmizrāde Latvijas televīzijā. Būs komplektā ar citām arī DVD formātā. Jā, ”Musketieri” ir atsevišķs stāsts. Ar to mēs mācījāmies sadarboties ar citu valstu partneriem, jo filmu taisīja trīs valstis – Latvija, Dānija un Skotija. Filma ir pārdota 30 valstīm un arī Francijā to joprojām rāda. Kad visa filmēšanas grupa aizbrauca uz Franciju, tad tikšanās bija ar bērnu auditoriju. Kaut kas mani kārtējo reizi parāva aiz mēles un iepazīstoties saku – es esmu Aleksandrs Dimā. Zini – neviens neprotestēja, bet franču kolēģis smējās, ka es ar savām ūsām patiesi esmu līdzīgs Dimā.

 – Kino tu dari visu ko, bet mazāk tiek minēts, ka esi arī mūzikas autors.
– Nu to es cenšos neafišēt. Saproti, es tik daudz visu ko daru – zīmēju, rakstu scenārijus, grāmatas, režisēju, esmu producents un vēl… – tā kā par daudz sanāk. Lai gan bijuši arī ārzemju pasūtījumi mūzikai dažādos filmu festivālos. Bet tas jau nav nekas īpašs.

– Jūsu radošās grupas filmas ir saņēmušas dažādus augstus apbalvojumus ārvalstu festivālos, bet ne vienmēr esat godāti pašu mājās.
– Mēs katru gadu festivālos saņemam pa kādai balvai. Mums pilns skapis ar tām. Piemēram, starptautiskajā filmu festivālā Indijā saņēmām ”Sudraba ziloni” par animācijas filmu ”Medības”, kopumā tā jau saņēmusi kādas 20 balvas. Par filmiņu ”Lidojums” Berlīnē saņēmām ”Stikla lāci” – vienīgo Latvijas kino vēsturē, bet pie mums animācija, šķiet, neskaitās kino. Vismaz kino kritiķu vidū ne.

– Tev to dotumu ir daudz, bet muzikalitāti pavisam noteikti esi mantojis no saviem vecākiem. Katrs no viņiem ir liela personība, ļoti pazīstami mākslinieki Latvijā. Mamma Jautrīte Putniņa – izcila pianiste, bet tēvs Jēkabs Krēsliņš savulaik bija daudzu dievināts Rīgas operetes teātra premjers.
– No māmiņas esmu mantojis arī to šerpumu un lecīgumu, to, ka varu būt nejauks, neciešams, Bet no tētiņa laikam to tieksmi uz meitu ģēģerēšanu. No tētiņa arī tas sirsnīgums vairāk, tāda labestība pret pasauli. Putniņu dzimtā vairāk atkal tādi krama veči un sievas. Māmiņai tagad ir 78 gadi un viņa joprojām spēlē klavieres.

 – Bez minētajiem talantiem tev ir arī vērā ņemami raduraksti – gan pašam ir slaveni vecāki, gan arī esi ieprecējies ne mazāk slavenā ģimenē. Sieva tev nāk no Rožlapu dzimtas: Dailis Rožlapa ir mākslinieks, bet viņa sieva viena no savulaik daiļākajām kino un teātra aktrisēm Astrīda Gulbe. Abi viņi jaunībā arī dzīvojuši un strādājuši Liepājā.
– Tā sanāk. Astrīda Gulbe iedeva diezgan daudz materiālu TV seriālam ”Latvijas teātru vēsture” par Liepājas teātri un pati arī tur šo to stāstīja. Šis seriāls unikāls pats par sevi.

– Lai gan tā veidotāji sākumā bija nobažījušies, ka par Liepājas teātri, salīdzinot ar Rīgu, ir maz filmētu dokumentālu liecību, beigās palikuši pāri materiāli vēl vairākām sērijām.
– Jā, tur bija unikāli materiāli, sevišķi tūlīt pēc kara uzņemtie dokumentālie kadri, kur teātra aktieri vāc drupas. Principā būs vēl ieraksti, jo pats kopš 16 gadu vecuma paša priekam filmēju. Es patlaban ar režisoru Romualdu Piparu Mazajā ģildē šo materiālu – 6 un 8 milimetru filmiņas – pārdzenu uz video digitālo formātu. Tur daudz materiāla arī par Liepājas teātri: mēģinājumu laikā un brīvdabas izbraukumos filmētais, izrāžu fragmenti…

– Savulaik tu Liepājas teātrī nostrādāji 11 gadu. Tātad tevi pilnā mērā var dēvēt par Liepāja skarto. Ko šis laiks tevī atstājis, ko devis?
– Man tas devis ļoti daudz. Kaudzi profesionālu zināšanu. Ar sievu Daci tagad gājām pa ielu un smējāmies, kas gan viss šeit nav piedzīvots. Var teikt ar Ostrovska (bija tāds komunisma kulta rakstnieks) vārdiem – ”kā rūdījās tērauds”. Te norūdījos pamatīgi, jo ar mani apgājās diezgan paskarbi. Esmu no tiem nejaukajiem cilvēkiem, kas visu atceras – gan labo, gan arī slikto. Tas ne vienmēr ir labi. Iznāca tā, ka ar Oļģertu Kroderu šķīrāmies uz nažiem. Viņš ir sarežģīta personība.

– To pašu pilnā mērā var teikt arī par Māri Putniņu.
– Nu, hm… Ar Kroderu bijām lieli draugi, bet attiecības sabojājās, kad es Liepājas teātrī iestudēju izrādi ”Zemes valstība”. Tur sava loma bija arī šodien visiem zināmai lielajai aktrisei, manai otrajai sievai (runa ir par Indru Briķi. I.I.). Taču es ieguvu profesionālo pieredzi, man šodien nav problēmu strādāt ar aktierim, jo zinu, kā tas darbs darāms. Tam ir savi mīnusi – sieva vairs mani neved uz teātri, jo redzu gan tās kļūdiņas, gan blefošanu, un tas Daci satriec. Lai gan ir izrādes, kuras nekādi nevaru aizmirst, piemēram, ”Zaļo putniņu” kādreizējā Jaunatnes teātrī, Dailis Rožlapa tajā bija scenogrāfs. Pats jau 20 gadu pārdodu filmas ārvalstīm, tā sadarbība ir regulāra, redzu, kā tās lietas tiek darītas pasaulē, tādēļ nevaru nesalīdzināt. Lai gan, kļūdams vecāks, palieku mierīgāks un tik daudz nesprēgāju.

– Kā tas ir – zvaigznēs ierakstīts vai, ka esi dzimis Valmierā un izaudzis Rīgā, tomēr tavs liktenis un dzīve ļoti cieši savijusies ar Liepāju. Tu paspēji trīs reizes apprecēties ar sievietēm, kas cieši saistītas ar šo pilsētu. Pēdējā, acīmredzot laimīgā, laulībā tu pamanījies apprecēt vienu no Rožlapas un Gulbes dvīņu meitām.
– Tas būtībā ir tā visnotaļ romantiski, jo Dace ir piedzimusi Liepājā pirms Rožlapas pārcēlās uz Rīgu. Ar Daci mana satikšanās pēc daudziem gadiem Rīgā arī bija ļoti neparasta. Viņu sastapu VEF Kultūras pilī aizkulisēs, kad spēlēju amerikāņu jūrnieku Liepājas teātra izrādē ”Tetovētā roze”. Kaut kā man palika atmiņā kādas meitenītes man pievērstās jūsmas pilnās acis. Tobrīd es vēl biju laimīgā laulībā ar otro sievu, lielo aktrisi. Pēc gadiem, kad mana dzīve sagāja galīgā tūtā un izšķīros ar savu otro sievu, atcerējos to meiteni, viņas acis. Es viņai vienkārši piezvanīju un pajautāju – vai tu esi precējusies? Viņa teica – nē. Saku – tad nāc uz randiņu. Tālākais bija vēl trakāk – acis atcerējos, bet, kāda tā meitene izskatās, neatminos. Saku viņai, ka varu neatpazīt. Viņa atbild – būšu rozā jakā. Stāvu pie pareizticīgo katedrāles, snieg sniegs un gaidu. Skatos nāk tāda resna Minna rozā jakā. Es – žēlīgais tētiņ, ko nu!? Tad pienāk tāds samircis, nosalis, sīciņš meitēns… Nu, tā tas mums sākās.

– Tev daudz kas dzīvē noticis kaut kā tā – ar kājām gaisā, bet vajadzīgajā virzienā. Vai ne tā?
– Kā es nonācu teātrī, tas arī patiesībā bija tāds negadījums. Mācījos Mākslas akadēmijā, Tekstilmākslas nodaļā pie Rūdolfa Heimrāta. Biju jauns un ļoti ambiciozs. Uzskatīju, ka, lai kļūtu par kino režisoru, man jāpabeidz akadēmija un tikai tad jābrauc uz Maskavu, uz kinorežisoriem. Bet mani izmeta par fizkultūras nodarbību neapmeklēšanu. Pagāja kādi 15 gadi līdz uzzināju, ka tas bija čekas norādījums – no katras augstskolas vienu garmatainu un pārāk brīvi runājošu studentu izmest. Paliku burtiski uz ielas un nezināju, ko iesākt. Māmiņa iedeva man avīzi, kurā sludinājums – uzņem Leļļu teātra aktierstudijā un māca visādas foršas lietas. Aizgāju, uzņēma, un tā sākās mana teātra epopeja. Taču no leļļiem mani arī izmeta par pārlieku lecīgumu un izrunāšanos.

– Tāds sarežģītais zvirbulis tu vienmēr esi bijis.
– Tā atnācu uz Liepāju. Direktors mani nekad nav mīlējis, bet man bija septiņas pateicības, galvenokārt par ielekšanu lomās, un izmest mani nevarēja.

– Izrādās, ka Māris Putniņš ir veiksmīgi noslēpis savu bērna dvēseli.
– Ir gan, laikam pat visu mūžu. Lai gan jāteic, ka uz vecumu esmu kļuvis emocionālāks un atvērtāks, kas pašam ne vienmēr patīk. Sievai saku, ka man reizēm sāp sirds par visu pasauli, velns parāvis.

***

Esam spiesti pārtraukt sarunu un gremdēšanos atmiņās, jo Mārim laiks doties uz tikšanos ar vecajiem kolēģiem no Liepājas teātra. Tomēr attiecībā pret Māri nedrīkst zaudēt modrību un padomāt, ka vecais dumpinieks pārvērties par murrājošu runci – tūlīt pretim vari saņemt piparus un zēveli.

Vizītkarte
Māris Putniņš
– dzimis 1950.gadā Valmierā;
– 1968.gadā absolvējis Rīgas 50.vidusskolu;
– 1968.gadā iestājies Valsts mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā, profesora Rūdolfa Heimrāta meistardarbnīcā;
– 1973.gadā beidzis Valsts leļļu teātra aktieru studiju, kā aktieris spēlējis izrādēs “Princese uz zirņa”, “Sprīdītis”, “Sniegavīra piedzīvojumi” un “Kaķīša dzirnavas”;
– no 1973. līdz 1985.gadam strādā Valsts Liepājas teātrī, kur nospēlē 69 lomas, sešām izrādēm ir scenogrāfs un divām – režisors: Imanta Kalniņa rokoperai “Ei, jūs tur!” un Tenesija Viljamsa lugai “Apsolītā zeme” (“Zemes valstība”);
– kopš 1985.gada strādā leļļu filmu studijā “AB”;
– ir mākslinieks filmām: “Dzīvais draugs”, “Ceļš”, seriālam “Zvēri” (9 sērijas), seriālam “Avārijas Brigāde” (25 sērijas), seriālam “Munks un Lemijs” (9 sērijas), filmu ciklam “Resgalības” (4 filmas), filmām “Klucānija”, “Jaunā suga”, “Miega rūķi”, “Ātrāk, Minhauzen, ātrāk!”, “Poem pa kulšen”, “Jāņtārpiņš“, “Skudru lauva”, “Latvietis”, “Jaunā suga”, seriālam “Minifilmas” (13 sērijas), pilnmetrāžas kopražojuma filmām “Props un Berta” un “Trīs musketieri“ (tumši iezīmētajām arī scenāriju autors, bet 25 filmām – producents);
– kopš 2003.gada apgādā “Valters un Rapa” izdevis četrus romānus bērniem: “Mežonīgie pīrāgi”, “Mežonīgie pīrāgi un Pelmenkatepetkls”, “Mežonīgie pīrāgi un Lielais Indriķis” un “Mežonīgie pīrāgi un Pildītie Pipari”;
– trīs laulības: pirmā sieva Tamāra Putniņa (dzīvo Izraēlā) un kopīgā meita Katrīna Šterna – radio SWH Liepājas studijas ziņu redaktore; otrā sieva – aktrise Indra Briķe; tagad jau 23 gadus laulībā ar Daci Rožlapu (studijas “AB” māksliniece – dekoratore), kopējā meita Katriona Luize (13 gadi).

Indra Imbovica,

Māris Putniņš dāsni dalās no Mežonīgo pīrāgu guvuma – saldumu lādes.