“Galvenais filmas vēstījums ir tāds, ka mēs nevaram nofiksēt laiku, kurā dzīvojam. Mēs nepamanām, kā radikalizējas lietas ap mums un ka laiks pirms pasaules kara savās ekstrēmajās izpausmēs ir līdzīgs laikam, kurā mēs dzīvojam šobrīd. Tas ir vēstures atgādinājums, lai mēs beidzot apstātos un ieraudzītu to, kas notiek pasaulē,” savas jaunās spēlfilmas “Gads pirms kara” uzņemšanas laikā atzina režisors Dāvis Sīmanis. Par piemērotāko vietu filmas pirmajam kadram, kur notiek daudz savstarpēji pakārtotu darbību, viņš izvēlējies vēsturisko Talsu apkārtni.

Sentimentāls atskats

Filma “Gads pirms kara” ir traģikomisks stāsts par 1913. gadu – laiku pirms Pirmā pasaules kara, kad visa pasaule piedalās dažādu veidu ekstrēmismos. 1913. gada notikumus, kas ir vēsturiskos faktos balstīti, piedzīvo personāžs vārdā Pēteris Mālderis – terorists, sociālistiskās iekārtas atbalstītājs un ļoti noslēpumaina personība. Ļaujoties romantiskai kaislībai, viņš iemīlas un tiek ierauts noslēpumainos notikumos, kas raksturo 1913. gadu.

Tā kā D. Sīmanis pēc izglītības ir vēsturnieks, vēsturiskas rekonstrukcijas ir lauciņš, kurā viņš vienmēr darbojies. Periods pirms kara un Pirmais pasaules karš viņu īpaši interesē, jo tie parāda Eiropas racionālās 19. gadsimta sabiedrības bojāejas laiku. Daļa civilizācijas intelektuālās bagātības tika neatgriezeniski zaudēta, tāpēc uz šo periodu viņš vienmēr atskatās ar sentimentu. Mūsdienās vēsture neatkārtojas, bet tā piedāvā zināmas mācību stundas. Vēstures klātbūtne un mēģinājums rast saistību ar vēsturisku stāstu ir svarīgs kaut vai tādēļ, ka dzīve mūsdienās kļūst daudzkārt koncentrētāka un cilvēki pievērš uzmanību pasaulei sev apkārt.

Rezultāts ir autentisks

“Nav tā, ka Talsos kaut kas būtu vairāk vai mazāk nozīmīgs, bet tajā pašā laikā ir svarīgi, ka Talsi varēja piedāvāt mums precīzu filmēšanas vietu pirmajam kadram – ļoti sarežģītam kadram, kur notiek daudz savstarpēji pakārtotu darbību. Tieši Talsos bija iespējams nofilmēt ūdenstilpi, kas atrodas blakus vēsturiskai pilsētai. Citas tādas vietas Latvijā nav – no šāda skatupunkta Talsiem bija ko piedāvāt,” norādīja režisors.

Viņš atzina, ka liela pretimnākšana bija gan no pašvaldības, gan vietējo iedzīvotāju puses. Iepriekšējā dienā tika izzāģēts āliņģis un izvietoti rekvizīti, līdz ar to viss noritēja gludi. Kadra uzņemšana neaizņēma daudz laika, un nebija vajadzīga pārcilvēciska enerģija, lai to realizētu. Pirmajā kadrā apvienoti dažādi elementi – tajā attēlots cilvēks, kurš noslīcinās āliņģī, ledus gabalā iesalusi zivs un galvenais varonis, kurš tiek ierauts 1913. gada Jaungada svinībās. “Grūtības radīja tas, ka bija vajadzīgs cilvēks, kurš lec āliņģī. Tas pats par sevi sagādā grūtības, jo nav jau tā, ka visi cilvēki būtu gatavi ziemas vidū lēkt ledainā ūdenī. Mums bija profesionāls ūdenslīdējs, kuram pēc katra kadra vajadzēja nožāvēties. Tas, protams, paildzināja filmēšanu, bet gala rezultātā efekts ir ļoti autentisks,” skaidroja D. Sīmanis.

Filmēšanas laukumā – piecas stundas

Aicinājumam pieteikties masu skatam atsaucās desmit talsenieki, bet atlasi izturēja četri. Viens no galvenajiem kritērijiem, pēc kā dalībnieki tika vērtēti, bija vēsturiskais izskats un atbilstība laikam, kas filmā tiek apskatīts. Marta Kučere, kura atainoja ietekmīgu pilsētas dāmu, atklāja, ka viņas uzdevums bija labi izskatīties, dejot un galvā iztēloties mūziku, ko it kā spēlē vijolnieks. Brīdī, kad garām gāja galvenais varonis, viņa iedrošināja to pievienoties svinībām. Par šādu iespēju pieteikties masu skatam jauniete uzzināja no runas kultūras pasniedzējas, kura internetā bija ievietojusi informāciju. Daudz nedomājot, M. Kučere izlēma to izmantot. Lai gan diena bija gara un nogurdinoša, viņa sevi uzskata par ieguvēju. “Zināju, ka tādējādi iegūšu lielisku pieredzi, un tā arī bija. Esmu priecīga, ka varēju to piedzīvot. Ieradāmies jau pulksten 8 no rīta, tērpu mākslinieki mūs saģērba, sataisīja matus, un pēc tam devāmies uz filmēšanas laukumu, kur pavadījām piecas stundas. Šī bija pirmā reize, kad filmējos masu skatam. Jutos kā īsta aktrise, jo par mums ļoti rūpējās. Ja palika auksti, atnesa tēju, un visu laiku jautāja, kā jūtamies. Tā tiešām bija laba sajūta,” iespaidos dalījās talseniece. Viņasprāt, ir svarīgi atskatīties pagātnē, jo tikai tā mēs spēsim novērtēt to, kas mums ir dots tagadnē.

Brīvs no uzslāņojumiem

Talsenieks Emīls Plucis filmēšanai pieteicās, draudzenes Martas mudināts. “Šķita, ka vajag pamēģināt kaut ko jaunu. Tā arī darījām. Uz filmēšanos ieradāmies ap astoņiem, nezinādami, ko mums liks darīt. Kad ieradās komanda, mūs uzreiz aizveda uz ģērbtuvi un sāka ietērpt jaunajos tēlos. Uzzinot, ka būšu vijolnieks, nobijos, jo nekad nebiju turējis rokās vijoli,” skaidroja E. Plucis.

Pēc pārtraukuma intensīvs darbs turpināsies vasarā, un uz ekrāniem filma nonāks nākamā gada rudenī. “Galveno lomu filmā atveido čehu tautības aktieris Petrs Buhta. Biju pārliecināts, ka galvenajai lomai ir nepieciešams aktieris ārpus Latvijas. Tā kā Čehija un Lietuva ir valstis, kuras ar Latviju kopražo filmu, tika pieņemts lēmums meklēt aktieri vienā no tām. Gan Lietuvā, gan Čehijā bija diezgan nopietna aktieru atlase. Galu galā nonācām pie čehu aktiera. Tieši tādēļ, ka viņš Latvijas skatītājiem nav pazīstams, viņš netiks asociēts ar savām iepriekšējām lomām. Viņš ir brīvs no uzslāņojumiem. Latviešiem labāk pazīstami aktieri, ar kuriem strādājam ziemas periodā, ir Lauris Dzelzītis un Eduards Johansons. Tūlīt noslēgsim atlasi par galveno sieviešu lomu. Mums ir vairākas pretendentes, un rezultāts varētu būt interesants,” filmas aprises iezīmēja D. Sīmanis.