Projekts “Ielu muzikants”, kura domu, burtu un garu kaut nedaudz lūkosim atklāt turpmākajās rindās, tika iecerēts un iesākās citādāks, nekā jau šobrīd izvērties.

Grupas “Willow Farm” līdera Emīla Dreiblata un apvienības saimniecības daļas klerka Edgara Džiguna kopīgi radītais, Liepājas Kultūras pārvaldes projektu konkursā finansiāli dzirdīgas ausis radušais projekts “Ielu muzikants” negaidīti izvērties par notikumu virkni, kurai projekta realizētāji pagaidām vēl čukstus, tomēr sāk skicēt plānus nākotnē.

Ir samērā grūti, lai neteiktu – neiespējami, pastāstīt un aprakstīt “Ielu muzikantu”, jo virspusēji tajā visā gandrīz vai nekā nav. Kā apgalvo projekta autori, īstenībā, tas viss ir līdz riebumam vienkārši – “Ielu muzikants” ir par brīvu, nepiespiestu un būtībā neorganizētu muzicēšanu Liepājas ielās šovasar. “Un viss. Punkts!” uzsver projekta mākslinieciskais autors Emīls Dreiblats. “Patiešām, tam visam nav kaut kāda noteikta mērķa, kāda konkrēta naudas summa, kas jānopelna, precīzs klausītāju siržu skaits, kas jāiekaro, vai attiecīgs popularitātes indeksa kalna gals, kas jāsasniedz. Šo visu mēs iedomājāmies kā sava veida pozitīvu dauzīšanos. Muzicēšana ielās ir muzicēšana ielās, patīk un viss.”

Lai iespējami precīzāk un skaidrāk izprastu projekta būtību, “Kultūras Pulss” aicināja Emīlu Dreiblatu atklātos ūdeņos uz dažiem jautājumiem.

– Atvaino, bet, ja jau tas viss tik nepiespiesti, brīvi un vienkārši, kāda velna pēc rakstījāt projektu un pretendējāt uz attiecīgu finansējumu?
– Sākotnēji tas viss tika iecerēts citādāk, nekā šobrīd izvērties. Tā brīvība un labsajūta nāca tikai pēc tam. Kādu dienu Džiguns –”Willow Farm” menedžeris, kurš man zvana, apgalvo, ka braucot tramvajā, turot rokā avīzi un lasot paziņojumu par Liepājas Kultūras pārvaldes izsludināto projektu konkursu. Viņš teica, ka vajag mēģināt, ka jāizdomā kāda interesanta ideja, kuru realizējot, ieguvēji būtu nu ja ne visi, tad vairākums. Pilsēta, sabiedrība iegūtu zināmu kultūras saturu, kas ir viens no galvenajiem minētā konkursa mērķiem, savukārt “Willow Farm” mūziķi par spēlēšanu pelnītu zināmu honorāru naudas izteiksmē, kuru varētu guldīt auglīgā vietā, lai realizētu ko citu vērtīgu, piemēram, apmaksātu studiju, lai ierakstītu vēl dažas dziesmas, lai sanāktu beidzot ilgi lolotais grupas albums. Es vairs precīzi neatceros tieši kā, bet izdomājām sarīkot tādu jaudīgāku ielu muzicēšanu. Nevis vienkārši tā – paņem ģitāru un dodies kādā jaukā dienā, uz kādu vēl jaukāku vietu, bet tā pārdomāti, vairāk vai mazāk organizēti, saskaņojot ar attiecīgajām instancēm, ar zināmu jaudu. Līdz ar to radās visādas pozīcijas, kuras naudas izteiksmē var izteikt ar samērā precīziem cipariem – aparatūra jāīrē, degviela, lai to transportētu jānopērk, telefona rēķins jāapmaksā, zināma atlīdzība par projektā ieguldīto laiku arī par skādi nenāktu un tā tālāk, un tā joprojām.

– Bet tad jau tas viss tomēr nav tik cēli un neparasti, brīva un nepiespiesta ielu muzicēšana, šī jēdziena klasiskajā izpratnē.
– Kā lai pasaka? Precīzākā atbilde laikam būtu – jā un nē! Redzi, tajā brīdī, kad sestdienas rītā mēs pulcējamies tajā vai citā vietā, kad tiek uzstādītas skandas, noštīmētas ģitāras, kad sākas mūzika šī vārda dažādās nozīmēs, tajā brīdī ir tā sajūta, ka nekas šajā pasaulē mūs nesaista, ir tikai iela, mēs un garāmgājēji. Savukārt tas viss, kas notiek pirms tam, lai, piemēram, Pašvaldības policija neatnāktu mums pakaļ jau pēc 15 minūtēm, lai būtu rozete, kurā iespraust kabeļa galu, lai būtu kāds, kurš atved tumbas un pastiprinātāju, tas viss nenotiek tik ļoti pats no sevis. Līdz ar to tajā visā ir gan tā nepiespiestā brīvība, gan lietas, kas ļoti konkrētas. Pati ielu muzicēšana kā tāda atbrīvo, bet elektrība un konkrēta dzinēja degvielas patēriņš saista. Kā mūsu atbildīgais par saimniecību mēdz teikt – daba mīl līdzsvaru!

– Pamuzicēsit, apmaksāsit rēķinus par aparatūras īri, degvielu un elektrību, ļaudis, kas pamanīja un pamanīs, papriecāsies un viss? Tāds vienas reizes brīnums?
– Es teiktu, ka šis jautājums mums pašiem arī ir lielākais pārsteigums. Sākumā, lai gan domājām un konkursā pat pieteicām, kā “Ielu muzikants” varētu izskatīties nākotnē, kaut kā pilnīgi drošas pārliecības nebija, ka tas nebeigsies uz neatgriešanos tajā pašā vasarā, kad sākās. Taču tagad, redzot, cik patiesībā viegli un samērā saturīgi tas viss notiek, cik atsaucīgi ir dažādi ļaudis, kurus šajā kontekstā uzrunājam, cik pozitīvas atsauksmes gūstam, šobrīd šķiet, ka nav gan viss. Šobrīd ne tikai man ir pārliecība, ka nebūtu interesanti un nebūtu godīgi tam visam ļaut vienkārši izkūpēt gaisā. Negribu pāragri bārstīties ar kaut kādiem konkrētiem apgalvojumiem, ka būs tā un šitā, bet ir mums visādas pagaidām vēl klusas, taču arvien konkrētākas domas, ka ar laiku, sperot soli pa solim, varētu to attīstīt. Piekrītu, ka kaut kādā ziņā organizēšanas process devalvē jēdzienu “ielu muzikants”, taču jautājums ir – vai ienīkstam kaut kādos precīzos formulējumos, vai mēģinām radīt kaut ko pieņemamu, paliekošu un priecējošu. Startējot projektu konkursā, galvenā doma jau tika aprakstīta un nemainās – nudien domāju, ka nebūtu ļauni, ja arī nākamajā vasarā pilsētniekiem un Liepājas viesiem par prieku un pārsteigumu šur un tur, šad un tad uz ielām skanētu mūzika tā sauktajā dzīvajā izpildījumā. Bez baisiem mērķiem un stratēģijām, vienkārši veicinot pilsētā notiekošā dažādību! Attīstība slēptos regularitātē, gadījumu skaitā un saturiskā kvalitātē. Proti, biežāk un piesaistot arvien vairāk dažādu mūziķu no Liepājas un pat ne tikai Liepājas.

– Bet tad jau tas nebūtu par ielu muzikantiem. Tas būtu konkrēts, organizēts pasākums, pasākumu cikls.
– Kā jau teicu, nemēģinām un nemēģināsim to visu formulēt. Kam tas vajadzīgs?! Nu varbūt kādam arī ir, bet tad lai tas kāds arī to dara. Kāpēc nevar darīt to, kas patīk gan mums pašiem, gan, izskatās, arī citiem? Ja ar laiku šī organizētā ielu muzicēšana veicinās neorganizēto, jauki, ja nē… neskumsim, jo nekas ļauns jau nebūs noticis.

– Labi. Pievēršoties vēl šajā vasarā gaidāmajam, vai ir jau zināmi datumi, notikumi, kad “Ielu muzikants” atkal būs ielās?
– Jā, izskatās, ka drīzākā performance gaidāma 2. jūlijā zem “Rietumu radio” logiem. Vienojāmies ar radioaktīvo Jāni Bumbuli, ka varētu būt forši, ja paspēlētu pie viņiem. Iespējams, daļa no tā būs dzirdama arī ēterā, kas savā ziņā arī būtu interesants gadījums ielu muzikanta ceļā. Vēl esam runājuši ar Aivaru Kleinu, kurš jau kuro gadu organizē mākslinieku plenēru Liepājā. Arī tajā visā virpulī “Ielu muzikantam” atradīsies vieta, lai papildinātu, krāšņotu un dažādotu. Ar māksliniekiem runājām kaut ko par 8. un 9. jūliju. Vēl arī esam runājuši ar Latvijas 1. rokkafejnīcu. Viss var gadīties, un izskatās, ka gadīsies, augusta viņā galā būs tāds kā šās vasaras ielu muzikantu kopkoncerts un neformāla konference, kas, cerams, iezīmēs konkrētāku nākotni.

– Ir kas tāds, kas vēl piebilstams sadaļā “Ielu muzikants”?
– Nezinu? Ja nu vienīgi tas, ka, pavisam globāli raugoties, tad saistībā ar ielu muzicēšanu vispār nekas daudz nebūtu bilstams. Vēlreiz gribu teikt, ka ielu muzicēšanas pašos pamatos nav nekā diži vairāk kā pati ielu muzicēšana. Dzīvosim, manīsim, kas konkrētajā gadījumā uz šiem pamatiem veidosies, ja veidosies, bet jebkurā gadījumā, tā būs atkal kāda sestdiena vai cita diena, kad sanāksim, ņemsim instrumentus un spēlēsim. Vienkārši tāpat, tāpēc, ka patīk!

Maija Kalniņa, dziesmu zinātāja un autore:
– Daudzu pasaules pilsētu viena no dimensijām ir skaņa. Tostarp ielu muzikantu radīta. Pa vienam, baros, visdažādāko mūzikas stilu meistari savu mūziku tādējādi pasniedz nepastarpināti – pa tiešo. Un būtu tikai pašsaprotami un ļoti dabiski, ja ielu muzicēšana Liepājas pilsētvidē kļūtu par ikdienas skaņu… Tāpēc milzīgs prieks par projektu “Ielu muzikants”, kurš šovasar dzimis Liepājā. Tā ir iespēja Liepājas mūziķiem uzspēlēt visnesamākslotākajā vidē – pilsētas ielās. Tur, kur notiek īstā dzīve – uz ielas… Un tā ir cerība, ka, šī projekta iedvesmota, Liepājā iedzīvosies ielu muzikantu kustība gluži kā gaiss, kuru elpojam, un ielas, kuras ikdienā staigājam!

Edijs Šnipke, mūziķis:
– Man jau ļoti patīk visa šī ielu muzikantu štelle. Nu labi, konkrētajā gadījumā, runājot par projektu “Ielu muzikants”, varbūt par daudz ir visa tā aparatūra, iespējams to visu varētu vienkāršāk un intīmāk. Lai cilvēki, ejot garām, varētu pienākt un uzrunāt ielu muzikantu personīgi, nevis 100 metru attālumā iet garām jau tādam kā koncertam. Bet jebkurā gadījumā, ielu muzikanti un ielu muzicēšana ir ļoti atbalstāma. Būtu jauki, ja Rožu laukumā, parkā, pie lielveikaliem un jebkurā citā vietā cilvēki spēlētu mūziku, tā būtu kā tāda pilsētas seja. Piemēram, kā Palangā, tu izstaigā to gājēju ielu no viena gala līdz otram un pa ceļam redzi kādus septiņus dažādus ielu muzikantus. Interesanti tas ir.

Kārlis Vīksna, ģitārists:
– Ja tieši par “Ielu muzikantu”, tad, manuprāt, tas ir ļoti izdevies pasākums. Kā redzējām, kaut vai pēdējā reizē, parkā, cilvēkiem tas viss patīk. Acīmredzot, ir nepieciešama arī šāda veida izklaide. Arī runājot par ielu muzicēšanu kopumā, varu teikt, ka esmu to darījis iepriekš un man ļoti patīk. Saistībā ar to gribētos kādreiz arī realizēt kādu vērienīgu domu, piemēram, pabraukāt par Eiropu un paspēlēt dažādu pilsētu ielās.

Tiesa, ne vienmēr ielu muzikanti un ielu muzicēšana tiek sveikta ar gavilēm. Portālā “Delfi” atrasts komentārs, kas datējams ar 2007. gadu.

Sākoties siltākam laikam un palielinoties tūristu pieplūdumam, mūs dienu no dienas spīdzina dažāda veida, pelņu kārojoši ielu “muzikanti”. Tas spektrs, ko mums piespiedu kārtā sniedz dažnedažādu instrumentu (arī balss) (ne)kvalitātes priekšnesumi ir plašs, uzmācīgs un ilgstošs. Ņemot vērā karsto laiku un to, ka gribas arī kādu svaigāku gaisa malku, visu garo dienu strādājot telpās, veram vaļā logus un tad arī sākas mūsu nedienas. Tiekam pārsātināti no šīs nekaunības, jo tieši pie mūsu darba vietas ir vislielākā vēlēšanās gūt peļņu, bet mēs nekur nevaram aiziet. Vairāku gadu garumā nav bijis gadījuma, kad priekšnesums būtu sniedzis kaut nedaudz patīkamu emociju. Cīnāmies, kā jau varam. Lūdzam mainīt muzicēšanas vietu, ilgumu, iesakām labāk apgūt muzikālo materiālu. Dažreiz izdodas, taču tas viss ir saistīts ar nemitīgu stresu.

Visvisādās pasaules vietās un malās bija, ir un būs ielu muzikanti. Viena vērienīga ielu muzicēšana jau labu laiku risinās tepat netālu.

Šogad maija sākumā Viļņā un visā Lietuvā pulcējās dažādu vecumu un stila ielu muzikanti, lai jau 5. reizi atzīmētu Ielu muzikantu dienu. Pirmo reizi ielu muzikantu svētki norisinājās 2007. gadā, kad atsaucās 600 dažādu muzikantu. Pēdējos gados Ielu muzikantu diena “iekarojusi” vairāk nekā 40 Lietuvas pilsētu un pulcē ap 6000 (!) ielu muzikantu ne tikai no Lietuvas.

“Ielu muzikanta” pagaidām vēl neoficiālās himnas teksts
Autore Maija Kalniņa

Reiz laikos senos, aiz jūrām trejdeviņi trejām…
Es kādu vīru manīju pa Peldu ielu ejam.
Un sanāca kā reizi tā,
Ka ilgi gājām. Abi vienā virzienā.

Bij’ pavasar’s un, kā jau tādā laikā,
Iet cilvēks citādi un citādi tas staigā.
Sit ejot zoles bruģī ritmu nedzirdētu,
Un skaidra lieta tā, ja vien to spētu –
Pats cilvēks arī kā tāds ceriņš uzziedētu…

Tā gājām ilgi toreiz abi mēs.
Pa priekšu vīrs un es mazliet aiz tā.
Pa vienām un tām pašām ielām. Mjā.
Un pēkšņi apjaušu, ka nevis ziedu,
Bet vīra soļu ritmam balsī līdzi dziedu.

Ir meldiņš gana smuks
un atnāk dziesmai pants –
Šķiet tā, lūk, mazo draudziņ,
dzimst ielu muzikants!

Haralds Dūmiņš,

Vienu sestdienu viss notika Peldu ielas galā, Jūrmalas parka sākumā.