Gads rit savu gaitu, tam līdzi virknējas arī dienas, kurām ļaudis devuši vārdadienu nozīmi. Arī tādu, kuras kalendārā nav ierakstītas. Arī tādu, kuras savā būtībā ietver ko vairāk, ne tikai cilvēka vārdu. Annas diena, Miķeļa diena, Jura diena, Pētera diena, Māras diena… Latviešu gadskārtā tām un vēl citām īpaša nozīme un īpašs saturs. Zemes kopēju tautas dots un kopts, godāts un arī svinēts.

19. marts. Jāzepi jeb Jāzepa vārda svētku diena. Nav daudz Kurzemes rietumkrastā tagad Jāzepu, kuru dzimtas saknes nenāktu no citiem Latvijas novadiem. Pirmo reizi rakstos atrodams tagadējā Burtnieku novada Matīšu draudzē 17. gadsimtā, kalendārā ierakstīts 1817. gadā. Taču, laikam ritot, Jāzepa vārda nesēju kļūst arvien mazāk. Piemērs sens, bet liecina patiesi: 1975. gadā starp 10 000 vīriešu vārdiem tikai 2,4 procenti bija Jāzepi.

Svētku diena. Latvijā un pasaulē

Tautas kalendārā Jāzepa diena tikpat kā nav pieminēta. Tikai no Tirzas puses Gulbenes novadā nāk tautas ticējums: “Ja Jāzepa dienā saule spīd, tad būs auglīgs gads.” Lūkosim debesīs!

Tajās ierakstīti svētki, kuriem sākums tajās arī ierakstīts. Spānijā 19. martā – Sv. Hosē jeb Sv. Jāzepa dienā – svin Tēvu dienu. Vārda Hosē pamazināmais vārds ir Pepe jeb Padre Putativo. Tulkojumā – iespējamais tēvs. Arī Itālijā šis datums ir diena, kad godina tēvus. Festa del Papa – tā svētkiem nosaukums. To būtības pamatā ir viesmīlība un mīlestība ģimenē.

Latvijā Sv. Jāzepa diena ir katoļu svētki, kad notiek dievkalpojums jeb Svētā mise, godinot Svēto Jāzepu – Jēzus audžutēvu, Svētās ģimenes sargātāju un gādnieku. Liepājā tie ir īpaši svētki, jo Sv. Jāzeps ir diecēzes katedrāles svētais aizbildnis. Viņš nolūkojas no centrālo durvju gleznojuma, viņu godina pie īpaša altāra, iededzot sveci un nometoties ceļos lūgšanā.

Kurzemē Sv. Jāzepa Romas katoļu draudzes baznīca atrodas arī Jūrkalnē.

No Dāvida cilts

No Jāzepa, vēstures tecējumam ļaujot nest sevi tāltālā pagātnē, var nonākt līdz jūdu vārdam Jõsēf jeb Viņš (Dievs) pavairos, papildinās.

Pravietim un evaņģēlistam Matejam, pašam esot jūdam, ļoti svarīgi bija visiem darīt zināmu: “Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla ciltsgrāmatu.”

Viss, kas zināms par Jaunavas Marijas līgavaini un Jēzus audžutēvu, rodams Svētajos Rakstos. Jāzeps bija galdnieks, strādnieks, jo Nācaretes iedzīvotāji, nesapratnē un neziņā, jautā par Jēzu: “Vai Viņš nav galdnieka dēls?” Jāzeps nebija ne bagāts, pat ne turīgs, jo tad, kad devās uz svētnīcu, lai Jēzu apgraizītu, viņš salika upurī vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kas tika atļauts tikai tiem, kuri nevarēja atļauties upurēt jēru.

Tomēr, neraugoties uz iekšējo pazemību un pieticīgo dzīvi, pašam pelnot ģimenei iztiku, Jāzeps nāk no ķēniņa Dāvida – varenākā izraēļu valdnieka – cilts. Arī eņģelis, kurš Jāzepam paziņo par Jēzus dzimšanu, uzrunā viņu: Dāvida dēls. Tāds pats tituls tiek lietots, uzrunājot Jēzu.

Jāzeps Jēzu audzināja kā savu dēlu, jo Nācaretes iedzīvotāji par Jēzu arī jautājuši: “Vai šis nav Jāzepa dēls?”

Evaņģēlists Matejs Jāzepu sauc par taisnīgu vīru, un evaņģēlijā aprakstītie notikumi liecina, ka viņa dzīvē vienmēr ir valdījusi dziļa ticība, paļāvība un paklausība Dievam. Viņš ir bijis tīras sirds cilvēks un rūpīgs savas ģimenes galva.

Jāzeps un Žozefs

Viņus, iespējams, atceras tie, kuru dzīve ritējusi pēckara laika Aizputē. Toreiz viņi bija bērni, tagad, kā saka, cienījamā vecumā. Taču bērnības atmiņas parasti pavada visu mūžu.

Jāzeps Šķietnieks. Bijis stalts vīrs, sirmuma sudrabs klājis viņa kuplos matus, bet aiz brillēm – sirsnība un smaids. Kas viņš bija? Galdnieks. Gluži kā viņa vārda devējs no Bībeles. Ja kādam vajadzēja kādu mēbeli – galdu, skapi, kaut ķeblīti, viņš bija vīrs, kuru allaž uzrunāja. Un Jāzeps darbu paveica izcili. Ļaudis sacīja – zelta rokas. Taču vai bez zelta sirds, kas mīl savu amatu, un cilvēkus, kam tas vajadzīgs, darbu vispār iespējams paveikt labi?

Edgars Iltners, talantīgais puisis, kuram 1945. gadā bija jau 20, neatlaidīgi tuvojās savas dzīves piepildījumam – dzīvei glezniecībā. 1945. gadā, dzīvodams Liepājā, kļūdams par Pedagoģiskās skolas audzēkni, viņš sastop Žozefu Pozileku. Francūzi (Žozefs – Jāzeps). Ir ziņas, ka viņš mācījies Grenobles mākslas institūtā. Edgaram un Žozefam, kuru karš atved līdz Latvijai, iespējams, izveidojas mākslā balstīta pašiem vien saprotama valoda. Aizputē Pozileks esot veidojis ļoti izteiksmīgas dekorācijas pašdarbības teātrim. Esot allaž staigājis ar bereti galvā. Tad no Aizputes it kā devies atpakaļ uz dzimteni.

Sv. Jānis Pāvils II par Sv. Jāzepu:

“Sv. Jāzeps izstaro ticību, jo bija “taisnīgs vīrs” un pilnībā dzīvoja no ticības. Viņš ir svēts, tādēļ ka viņa ticība ir patiesi varonīga.

Svētie Raksti par Sv. Jāzepu runā maz, tur neatrodam pat vienu vārdu, ko viņš būtu teicis, bet, neskatoties uz to, pat bez vārdiem viņš parāda savas ticības dziļumu un lielumu.

Sv. Jāzeps ir dižena gara cilvēks. Viņa lielums ir ticībā ne tādēļ, ka viņš nerunā saviem vārdiem, bet gan tādēļ, ka viņš klausās dzīvā Dieva vārdos. Viņš klausās klusumā. Jāzepa sirds nepārtraukti pastāv gatavībā pieņemt patiesību, kura nāk no dzīvā Dieva vārda.”