28.novembrī savā 120.jubilejā Liepājas muzejā tika godināts Jānis Sudmalis, izcila personība pilsētas kultūras dzīvē, kura nopelnu un paveikto darbu vienkāršs uzskaitījums vien neietilptu šim rakstam atvēlētajā apjomā. Jo vairāk domas kavējas pie šī cilvēka, jo vairāk, rakstot par Jāni Sudmali, gribas vairīties no šabloniska uztvēruma: dzīvoja, daudz darbu padarīja. Nenogurstošs un nenogurdināms. Mērķtiecīgs un jaunradošs.

Savu mākslinieka radošo “es” noliegdams, pirmajā vietā likdams tautas, sabiedrības vajadzības, pat prasības. Jā, tāds tiešām bija Jānis Sudmalis, taču, šādi uzlūkojot viņu, šķiet, ka cienījamais muzeja un mākslas skolas izveidotājs, mākslinieks un pētnieks it kā nostājas aiz saviem labajiem darbiem, bet tie savukārt ieskauj viņu gluži kā tāda sastingusi leģenda, kur draud atkārtoties viens un tas pats. Tā pati uztvere, tie paši vai līdzīgi vārdi.

Varbūt vienīgā iespēja radīt dzīvu un svaigu plūsmu, uzlūkojot Jāņa Sudmaļa dzīves gaitu, ir atļaut viņam pašam viņa padarītā darba gaismā kļūt redzamākai kādai citai personībai. Vismaz atsevišķu notikumu kontekstā, kas tādi vai citādi saistīti ar Liepāju. Pašlaik top grāmata, kurā Jānis Sudmalis apliecināsies kā Liepājas kultūrvides radītājs vienā konkrētā aspektā – piesaistot tai daudzas savā laikā ievērojamas personības un ļaujot galvenokārt pilsētas mākslas dzīvei notraust provinciālo rutīnu un palīdzēt, pirmkārt, tai augt profesionāli un, otrkārt, izprast un cienīt tēlotājmākslu, to skatot un pat finansiāli atbalstot.

Tieši pirms 80.gadiem liepājniekiem pilsētas muzejā dota iespēja skatīt Anša Cīruļa mākslu. Laikā, kad mākslinieka darbi eksponēti arī latviešu mākslas izstādē Stokholmā. Prese ir vērīga: “Kā šķiet, atsevišķa redzamāka Rīgas gleznotāja izstāde Liepājā vispār nav notikusi…” Tātad – pirmā. Ar piebildi: “Interesi izstādei modināja vēl tāpēc, ka Liepājas mākslinieciskā dzīve, kura tagad tik bagātīgi reprezentēta visās nozarēs, lielāko robu vēl joprojām uzrāda taisni glezniecībā.”

Ansi Cīruli Jānis Sudmalis sastapa 1918.gadā Rīgā: “Strādādams bēgļu bērnu vakara skolā, nodarbībās iepazinos ar mūsu ievērojamo mākslas pazinēju un lietišķās mākslas meistaru Ansi Cīruli. Ar viņu saskaņotās domas un idejas iedvesmoja mani, lika nekavējoši sākt meklēt, vākt un studēt materiālus referātam par tautas mākslu.”

Saskaņotas domas un idejas. Cik svarīgi un pat izšķiroši turpmākajai dzīvei var būt šādas attiecības starp divām radošām personībām!

Sākumā katrs no viņiem kā savas jaunās un neatkarīgās valsts pilsoņi, gluži kā kareivji, paklausot pavēlei un sirdsapziņai. Ansis Cīrulis – Latvijas valsts karoga krāsu un proporciju radītājs, pirmās Latvijas Republikas pastmarkas autors. Jānis Sudmalis – Latvijas armijas tērpu paraugu, kā arī muitas un policijas tērpu izveidotājs. Tas viss – valsts sākotnē.

Turpmāk seko radoša pašizteikšanās. Jānim Sudmalim tā ir  cieši vienota ar viņa būtību – būt skolotājam. Ne skolmeistaram, kurš savus skolniekus vēlas izaudzināt, kā saka, pēc sava ģīmja un līdzības, bet izglītības nesējam un sējējam, saudzīgi pieskaroties savu audzēkņu domām, jūtām un atziņām. Jo tikai tā iegūtais ir paliekošs.

1927.gads. Divās pilsētas muzeja zālēs “izkārti Anša Cīruļa darbi, šī mākslinieka, kurš ieguva lielu popularitāti pasaules kara laikā ar saviem zīmējumiem iz latviešu strēlnieku dzīves. Kuram gan nav atmiņā viņa zīmētās pastkartes ar tautas dziesmu pantiņiem, kurš strēlnieks gan nebūs, tranšejās mirkdams, uz šīm kartītēm rakstījis varbūt pēdējos vārdus savējiem, savai bēgļu gaitās nomāktai mātei vai līgavai. Jāsaka pat, ka šīs kartītes būs ne pēdējo lomu spēlējušas pie latvisko, patriotisko jūtu modināšanas plašos tautas slāņos, jau toreiz 16. un 17.gadā, jo Anša Cīruļa mākslai bija sakars ar dzīvi, pēc tās bija – dzīves prasība”.

Mākslas sakarība. Bet Ansis Cīrulis atzīst: “Mūsu glezniecība stāv savrup no dzīves, pēc gleznām nav pieprasījuma. Tādēļ mūsu gleznotāju darbi lielumvairākumā ir savās darbnīcās pastrādātas skices, studijas, ne visā plašumā izvesti darbi, kā to prasa gleznas tematiskais un idejiskais saturs. Tādēļ arī nevar izveidoties kāds noteikts stils, nedz vispār latviešu glezniecībā, nedz atsevišķā māksliniekā, jo mēs esam padoti katrs savai savvaļai, bet stils izstrādājas tikai tad, ja mākslinieka darbs saistīts ar kādām noteiktām prasībām.”

Jānis Sudmalis jau mūža nogalē šo domu pēc bezmiega nakts dienasgrāmatā ierakstīja: “Izlasot Emiļa Melngaiļa “Dzīves stāstu”, jūtu un pārdzīvoju pats savu dzīvi. Vienīgi dziļš sarūgtinājums, ka neesmu turpinājis jaunībā sparīgi iesākto darbību tautas mākslā. Man bija vēl enerģijas pārpilnība, ko es izbārstīju pa visiem vējiem. Vajadzēja sevi disciplinēt, noteikti man būtu vēl daudz tādu darbu kā “Nīca”, “Alsunga”, “Senie mitoloģiskie tēli”, kas tikai ievadījums tautas mākslā uzsūktā gara izpausmei…”

Šo domas pavedienu, kā garu jo garu prievītes kamoliņu abi draugi un mākslinieki savās domās, cik spēdami, arī darbos, ritināja visu mūžu. Ansis Cīrulis līdz 1942.gadam.

Tad Jānis Sudmalis, viņa piemiņu godinot, rakstīja: “Neatlaidīgā darbā.. mākslinieks bija atradis savām idejām un tautas garam atbilstošu formu valodu, kas tik daudzveidīgi izstaroja un sildīja mūsu dzīvi.”

Uļa Gintnere,
Liepājas muzeja kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Jāņa Gintnera foto

Jāņa Sudmaļa krāsu kaste ar Anša Cīruļa 1918.gadā zīmēto sava drauga portretu, bet tai līdzās pastkarte ar aicinājumu Sudmalim, 1934.gadu sagaidot: “Kad ierodaties Rīgā, tad gan lūkojiet mani apmeklēt, ļoti gribētos pabūt kādu brīdi Jūsu sabiedrībā. Ar labdienām. Jūsu Ansis Cīrulis.”