“Teātris ir visur” – apliecināja M. Čehova Rīgas krievu teātra vadošais aktieris Jakovs Rafalsons, kurš meistarklases dalībniekiem no Kuldīgas, Jelgavas, Maskavas un citurienes atklāja, kā aktiermākslas knifiņus var izmantot ikdienā. Kopā ar J. Rafalsonu starptautiskajā skatuves mākslas festivālā “Teātris ir visur” Kuldīgā bija arī festivāla un M. Čehova teātra direktore un aktrise Dana Bjorka.

Neredzamais kļūst redzams

Savu uzstāšanos aktieris sāk ar lūgumu ieslēgt gaismu zālē: “Gribu redzēt publiku, man svarīgas jūsu acis.” Un tad turpina: “Teātris ir apbrīnojams. Dejām vajag speciāli mācīties, vokāls jātrenē – uz ielas taču tāpat vien neviens nedzied un nedejo. Bet teātrī cilvēki runā tāpat, kā to dara katrs uz ielas, teātra ierocis ir vārds. Turklāt Šekspīrs teicis: “Visa dzīve ir teātris, cilvēki – aktieri tajā.” Kāpēc tad cilvēki nāk uz teātri? Ir kāds noslēpums: teātrī neredzamajam jākļūst redzamam. Pieņemsim, ka jūs darbojaties kādā teātrī, izlasāt lugu, tiek sadalītas lomas. Režisors saka: “Spēlējiet!” Bet luga ir šifrs, kas jāatšifrē. Režisors mudina: “Meklējiet!” Bet es neko neesmu pazaudējis. Luga guļ uz galda, bet to vajag nolikt, turklāt nolikt tā, lai tā stāvētu. (Vārdu spēle no krievu valodas: “Pjesu nado postavitj, da tak, štob ona stojala.”) Lai pēc tam kopā ar režisoru pusotrā mēnesī no šī materiāla visi kopā uzkonstruētu milzīgu planieri. Atnāk skatītāji, un ar viņu elpu tas paceļas. Vai arī nepaceļas… Neviens teātris nav pasargāts no neveiksmes.”

Izstāstīt stāstu

“Galvenais mūsu uzdevums būt līdz galam godīgiem, lai uztaisītu skatītājam interesantu izrādi. Bieži skatītājs jau zina lugas saturu. Kāpēc tad viņš nāk, ja zina, kas notiks? Jāpanāk, lai skatītājs izrādes laikā domā: “Lūk, kas! Kad lasīju lugu, to nepamanīju!” Tādēļ vispirms ar režisoru kopā jāvienojas, kādu stāstu skatītājam stāstīt. Tas nav sižets, bet stāsts. Nesen mūsu teātrī bija “Karaļa Līra” pirmizrāde. Lugu zina gandrīz visi, bet kāds ir stāsts? Karalis, trīs meitas. Lugas sākumā viņš grib, lai viņas atzīstas tēvam mīlestībā, lai karalis saprastu, kā sadalīt karaļvalsti. Pēc tam viņas visas, izņemot jaunāko meitu, tēvu nodod. Tas ir stāsts par meitu nodevību? Zālē skatītāji redz, ka viņas melo, bet karalis Līrs, cilvēks gados, ar apbrīnojamu prātu, to nepamana? Tā taču nevar būt! Tātad virspusē ir stāsts par meitu nodevību, bet vēlāk jāsaprot, ka Līrs ir tā pārsātinājies no tā, kas viņam pieder, ka intelektuāli uzskata sevi augstāku par visiem citiem. Viņa noteikums: lai ir meli, nodevība, bet es pēc tam piepildīšu savu ego, parādīšu savu intelektuālo pārākumu. Bet pēkšņi tas viss sabrūk. Stāsts ir par intelekta bankrotu taisnības un patiesības priekšā.”

Ritms un temps

“Eksistē tādi jēdzieni kā ritms un temps. Temps ir ātrums, bet ritms – izrādes pulss, pamatu pamats. Pie visaugstākā ritma pilnīgi var nebūt tempa. Kad strādāju Voroņežas teātrī Krievijā, mēs spēlējām Lopes de Vegas lugu “Muļķīte”. Izrāde bija divas stundas gara. Biju vēl jauns puišelis, mūs sūtīja spēlēt izbraukumā divos dienā, tad pārbraukt uz citu pilsēteli, nospēlēt vēlreiz, bet pēc tam atgriezties Voroņežā, lai spēlētu trešo izrādi. Pieredzējušie aktieri jau autobusā pateica: “Mēs spēlēsim tā, lai uz otro izrādi nepaspētu.” Brīnījos, kā tas ir! Vai jāspēlē lēnām? Kas tad notiks ar skatītājiem, kuri aiz garlaicības nomirs? Nē, mēs bez mazākā tempa panācām visaugstāko ritmu. No vienas skatuves malas uznāca aktieris, lēni pārgāja uz otru pusi, pasaucot vēl vienu. Tad abi, apkārt skatīdamies, devās uz skatuves otru pusi. Visi skatītāji bija sasprindzinājuši uzmanību – neviens neko nesaprata, bet visi bija noturēti pulsā. Tā mēs pa skatuvi skraidījām trīs ar pusi stundas.”

Izbēgt no konflikta

“Tas noder arī ikdienā. Pieņemsim, ka jums jāspēlē aina, kurā vīrs atnāk no darba un jāsākas konfliktam. Sieva to uzsāk, vīrs iesaistās, ir kliegšana, brēkšana, skandāls. Ko darīt, jo īstenībā jau neviens no mums to traci negrib, mums gribas izvairīties no konflikta. Sieva sāk, bet vīrs viņas teikto norij, viņa turpina, viņš atkal norij un klusē. Viss viņā pamazām krājas, krājas, krājas… Un tad seko blieziens pa galdu un uzbrēciens: “Tu vienreiz apklusīsi!!!” Viss. Konflikts ir beidzies. Tas ir amats, ko dzīvē mēs ļoti labi mākam, bet, līdz ko uzkāpjam uz skatuves, sākam kaut ko murmināt. Vārdi ir vajadzīgi, lai mēs slēptu domas. Mēs runājam vienu, domājam citu, rīkojamies vēl citādāk. Dzīvē mēs mēdzam būt dažādi: vienatnē dušā, uz ielas, ģimenē, darbā. Un tas nenozīmē, ka esam liekuļi. Tādi ir dzīves noteikumi. Būtu smieklīgi, ja mēs šeit, tikšanās reizē, uzvestos tā, kā uzvedamies vannas istabā. Bet skatuve ir vienīgā vieta, kur var nespēlēt, neizlikties, bet būt, izdzīvot situāciju.”

Nevis kas, bet kā

“Pēc šīs mūsu sarunas jūs teātri skatīsieties citādāk,” sola meistars. “Vai zināt, ar ko atšķiras mākslinieciska gaume no nemākslinieciskas? Nemākslinieciska gaume saistīta ar sižeta mīlestību. Līdz ko sākās seriālu laiks, visur bija sarunas: “Viņš viņu pameta? Viņa no viņa aizgāja?” Mani neinteresē sižets. Mani interesē – kā tas ir izdarīts. Bet tam ir vajadzīgs labs režisors, kurš nevis tev pasaka, kā turēt roku, to es arī pats izdomāšu, bet rāda ainas risinājumu. Spēlēju Razpļujevu “Krečinska kāzās”. Razpļujevs ir nabadziņš, nelaimīgs, viņam vajag naudu, bet Krečinskim vajag robežsituāciju, risku. Ja viņš kaut ko ietu zagt, tad noteikti paziņotu par to policijai. Pēkšņi Razpļujevs no Krečinska saņem lielu naudas summu, viņš dodas uz traktieri. Es spēlēju to nelaimīgo vīru, kas ienāk un kautrīgi lūdz sev buljoniņu ar tauku ezeriņiem nolikt uz galda tur. Režisors mani pārtrauc: “Tu ko dari?” Atbildu, ka viņš taču ir nelaimīgs, visu mūžu līdzās Krečinskim, viņam rokas no bada trīc. Režisors atbild: “Nē, tāds viņš bija bez naudas. Kā nauda parādījās, tā traktiera durvis ar kāju atsper.” Tad arī skatītājs ierauga: cik negaidīti! Izrādās, ka brīdī, kad parādās nauda, parādās arī uzvedības kultūra. Saturs nemainās, bet ainas risinājums gan. Kā, piemēram, nospēlēt aizmāršību, nekoncentrēšanos? Tikai un vienīgi ar augstāko koncentrēšanos.”

Jāzina mērķis

“Bieži aktieriem jautā: “Kā jūs atceraties tekstu, kā atceraties darbības? Bet to jau dara ikviens cilvēks. Jūs taču no rīta mostaties, ejat pa ierastu ceļu, zināt, ko teikt katrā situācijā, jo zināt mērķi. Ar aktieriem ir tieši tāpat. Ainu vajag iestudēt tā, lai tā izsauc iepriekš iemācīto tekstu. Reiz uzkāpu uz skatuves, kad tur lika dekorācijas. Biju satriekts, cik saskaņoti viss notiek. Acis nevar novērst. Viņi katrs zina savu mērķi, ir ļoti konkrēti un neko netēlo.

Aktieriem jautā, kā jūs izejat no lomas. Bieži dzirdēta atbilde: “Ak, man tam vajag vairākas stundas, pārslēgšanos.” Nedod Dievs, ja šāds aktieris spēlē Otello! Cik vēl Dezdemonas viņš pēc izrādes varētu nožņaugt! Spēlējot sevi jāredz, jākontrolē, bet pēc izrādes jābūt priecīgam, jo ir izdevies.

Reiz vienam režisoram bija aitu suns, kas nāca līdzi uz mēģinājumiem. Suns staigāja apkārt, bet, līdzko sākās mēģinājums, tas nosēdās stūrī un nekustējās. Mēģinājums beidzies, suns iznāk no stūra. Kā suns varēja saprast? Zuda spriedze, cilvēki sāka runāt normālās balsīs. Bet uz skatuves vajadzētu spēlēt tā, lai suns turpinātu staigāt arī izrādes laikā.” 

UZZIŅAI

Starptautiskais skatuves mākslas festivāls “Teātris ir visur” Kuldīgā notiek jau trešo gadu. To organizē nodibinājums “Skatuves mākslas producentu fonds” sadarbībā ar Kuldīgas novada pašvaldību.

20. un 21. oktobrī skatītājiem Kuldīgā un arī Padures pagastā bija iespējams noskatīties astoņas profesionālas izrādes, kas vestas gan no Rīgas, gan Maskavas, piedalīties aktiermākslas un flamenko meistarklasē, vērot ielu teātri no Sanktpēterburgas, radoši izpausties pašiem un smelties pozitīvas emocijas.

CV

Jakovs Rafalsons

#Dzimis 1946. gadā Ukrainā. Viņa tēvs bijis rīdzinieks.

#Beidzis Jaroslavļas teātra skolu.

#Strādājis Mičurinas, Voroņežas, Sevastopoles un Tomskas drāmas teātrī, arī Maskavas teātros “Mūsu teātris” un “Globuss”. Kopš 1991. gada strādā M. Čehova Rīgas Krievu teātrī.

#Filmējies vairākās filmās un seriālos: “Tiritomba jeb Zelta zivtiņa”, “Rūdolfa mantojums”, “Neprāta cena”, “UgunsGrēks” u.c.

#1996. gadā saņēmis “Spēlmaņu nakts” gada labākā aktiera balvu par Kapteiņa lomu izrādē “Nāves deja”, 2001. gadā – par Skapēna lomu izrādē “Skapēna blēdības”. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Saņēmis Krievijas PFSR nopelniem bagātā skatuves mākslinieka titulu.