Par aktīvu un radošu darbu, veidojot projekcijas un
video materiālus Liepājas teātra izrādēm un Liepājai
nozīmīgiem pasākumiem, ar titulu “Gada liepājnieks” šogad tika
sumināts mākslinieks un Liepājas teātra video mākslinieks Andris Vētra.
Interneta balsojumā viņš kļuva arī par populārāko “Gada liepājnieku”.

“Kultūras Pulsā” par Andri
Vētru rakstījām pirms četriem gadiem rubrikā “Jauns un ass”, un jau
tolaik bija skaidrs, ka viņš ir cilvēks ar mākslinieciskām ambīcijām un savu
viedokli. Lai gan tagad Andra vārds plašāk izskanējis ar dažādajām projekcijām
un video teātrī, tāpat Liepājas modes svētkos un 18. novembra svinībās
pagājušogad un citiem pasākumiem, viņš ar audiovizuālajiem medijiem strādā
dažādās jomās un ir dēvējams par multimākslinieku.

Savulaik Andris Vētra Liepājā sācis organizēt elektroniskās
mūzikas reiva pasākumus un vīdžeju kultūru, lai gan vēl pirms tam par
elektronisko mūziku bijis aizspriedumains. Kopā ar kolēģiem viņš veidojis
koncerta videoprojekcijas grupai “The Briefing” kinoteātrī
“Balle”. A. Vētra ir jauno mediju mākslas studiju programmas
maģistrantūras students un arī pasniedzējs. Kad Rīgā kļuva populāri radošie
kvartāli, Andris Liepājā sāka rīkot Atvērtās ideju telpas pasākumus ar domu
apvienot radošos liepājniekus. Viņš piedalījies dažādos jauno mediju mākslas
projektos, nav vienaldzīgs pret sociālpolitiskiem tematiem un Ukrainas notikumu
iespaidā kafejnīcā “Darbnīca” sarīkojis izstādi “Mazie pieklājīgie
ļaudis”. 

Savu radošo darbību reiz aizsācis ar pseidonīmu Mīnus 8,
Andris pēc rūpīgām pārdomām vēlas, lai kā mākslinieku viņu pazītu pēc
pseidonīma. Viņš saka, lai vārds paliekot privātajai dzīvei, un sapņo gan reiz
uzstāties ar simfonisko orķestri, gan gūt atzinību profesionālajās aprindās,
gan arī izplest radošos spārnus plašāk pasaulē. Taču pagaidām visciešāk viņš
saistīts ar Liepājas teātri.

–
Kā tu esi mainījies kopš laika, kad tikko izvēlējies mākslinieka ceļu, līdz
šodienai – dažādiem projektiem, darbam, teātrī, titulam “Gada
liepājnieks”?

– Es noteikti esmu kļuvis atvērtāks.
Bērnībā un jaunībā visu redzi tikai melnajā un baltajā krāsā. Tajā laikā likās
– neiešu uz kompromisiem, bet šobrīd daudz kritiskāk attiecos ne tikai pret to,
kas notiek apkārt, bet arī pret to, kas notiek paša galvā. Krāsu ir daudz
vairāk par balto un melno. Un, manuprāt, arī laikmets to pieprasa redzēt. Ja
gribi saprast, kas notiek, ir ļoti daudz kritiski jādomā, ko redzi, dzirdi, un
tikpat kritiski jāpieiet tam, ko pats domā.

–
Un tu sev apkārt draugos, paziņās vai plašāk sabiedrībā redzi, ka cilvēki domā?

– Draugu loks jau veidojas atkarībā no
interesēm. Tas ir atkarīgs no katra indivīda, bet man laikam ir grūti komunicēt
ar cilvēkiem, kas par to nedomā. Taču jūtu, ka ir liela daļa sabiedrības, kas
domā kādā citā līmenī, kas to visu uztver daudz vieglāk, izvairās no smagiem
jautājumiem, vienkārši plūst un bauda dzīvi. Tas varbūt reizēm ir vietā. Man
pārmet, ka daru to par maz, bet man ir interesanti, es lēnām mācos baudīt dzīvi
tādu, kādu to redzu, un tikt galā ar šiem jautājumiem, kas sasāpējuši. Pieņemt
tos.

–
Tu kā mākslinieks izjūti atbildību par to sabiedrības daļu, kura nedomā un
kurai nekas vairāk par primārajām vajadzībām nav nepieciešams?

–
Pamazām man pašam ir kļuvis skaidrs, ka tas laikam ir iemesls, kāpēc es
nodarbojos ar mākslu. Vēlos kaut ko pateikt cilvēkiem, raisīt domāšanas
procesu. Bet māksla sadalās. Ir projekti, kas ir formālākā māksla, kur uzsvars
tiek likts uz estētiku, bet ir arī sociālpolitiski aktīvāki projekti, piemēram,
izstāde “Darbnīcā” bija par Ukrainas tēmu. Man liekas, ka tas ir
būtisks virsuzdevums un tas ir visas kultūras uzdevums – veidot sabiedrības
domu klimatu. Lai cilvēki nedomātu tikai Maslova piramīdas pirmajos stāvos.

Bet
es kā mākslinieks varbūt nevaru teikt, ka izjūtu atbildību, jo vēl nav sajūtas,
ka daudz cilvēku manī klausās. Ja kādā brīdī sajutīšu, ka auditorija ir liela,
tad atbildība noteikti pieaugs. Izrādēs, protams, ir nedaudz lielāka
auditorija, bet tas vairāk ir scenogrāfisks, vizuāls darbs. Kaut gan man ļoti
patika darbs pie izrādes “1984”, jo tur tomēr varēja biščiņ
vairāk padarbināt kreiso puslodi. Bet mans darbs milzīgajā izrādē ir mazs
elements, kas paliek nepamanīts, līdz ar to baigi publikas domu ietekmēt nevar.

–
Nozīmīga sastāvdaļa tavs darbs bija izrādē “Bezgalīgo stāstu stāsts”.
Kā tev pašam patīk rezultāts?

–
Jā, esmu ļoti apmierināts. Man šķiet, pirmoreiz man deva tādu brīvību. Līdz tam
biju striktāk ierobežots tajā, ko varu atļauties. Darīju, kā man likās pareizi,
un rezultāts – labās atsauksmes no scenogrāfa un citiem jomas profesionāļiem –
pašu pat nedaudz pārsteidza. “Sprīdītī”, “Boeingā” vēl
nedaudz taustījos, bet šeit pati scenogrāfija bija pateicīga. Un bērnu izrādes
vispār ir ļoti pateicīgas tādiem vizuāliem risinājumiem.

–
Kādas bija tavas attiecības ar teātri, līdz nonāci šeit strādāt?

–
Līdz kādam noteiktam vecumam ik pa laikam uz teātri veda mamma. Kad mani bija
vieglāk piespiest, kaut ko skatījos, bet neteikšu, ka būtu baigais teātrmīlis.
Pavisam apzinīgā augstskolas vecumā trāpījos uz pāris izrādēm, kas man ļoti
nepatika. Un likās, ka nav īsti vērts uz šo ēku doties, tāpēc kādu laiku
neinteresējos. Laikam nebija bagāžas. Šķiet, teātris ir māksla, kur tev ir
vajadzīgs konteksts. Jo vairāk skaties, jo vairāk saproti un labāk orientējies.
Iepriekš tā visa pietrūka, un iespaids par teātri nebija tas labākais. Tāpēc
pirmajā reizē, vēl bakalaura studiju laikā, kad mani uzrunāja strādāt teātrī,
nebija reakcijas: wow, es varētu tur kaut ko darīt! Bet šobrīd cenšos
iedziļināties teātrī.

–
Kuras ir tev tuvākās izrādes Liepājas teātrī?

–
Laikam Orvels. Agrāk nebija gadījies izlasīt. Pagājušajā pavasarī izlasīju gan
“Dzīvnieku fermu”, gan “1984” un sapratu, ka tas man patīk.
Kad rudenī uzzināju, ka tiks iestudēta šī izrāde, biju pavisam priecīgs. Un tad
vēl mani paņēma par videomākslinieku. Tiešām bija bauda pie tā strādāt, un
šķiet, ka rezultāts ir ļoti kvalitatīvs. Kaut kādā mērā varu teikt, ka esmu
estēts, un vizuāli izrāde bija piesātināta. Arī satura ziņā spēcīga. Plus vēl
jaunrades moments, kad Orvels nebija paņemts viens pret vienu. Šī laikam man
šobrīd ir mīļākā izrāde.

–
Bet tev jābūt klāt visās izrādēs, arī tajās, kas tev ne pārāk patīk.

–
Tā ir teātra specifika. Nedaudz ar to ir problēmas, jo man ir kaut kādi,
nezinu, uzmanības traucējumi, bet izrādēs, kas iet vēl un vēl, es nedaudz
plūstu prom. Tāds tehniskais izpildītājs es varbūt neesmu tas labākais (pasmaida).
Bet kaut kā maize jāpelna.

–
Protams, taču, ja tu esi tikai skatītājs, tu uzdrošinies iet ārā no zāles, ja
tev garlaicīgi vai nepatīk?

–
Kādreiz ne, bet tagad es cenšos nebaidīties no sava viedokļa un neslēpt to. Nesen
es tā izdarīju (pameta zāli, kad Liepājas teātrī ar izrādi “Vecpuiši un
vecmeitas” viesojās Dailes teātris, un savu viedokli izteica sociālajā
tīklā Facebook. – I. K.). Un sacēlu ažiotāžu ar savu viedokli. Tas
man bija negaidīti, jo lielākoties viedoklis sociālajos portālos kaut kur
aizplūst nepamanīts. Tā bija vērtīga pieredze. Nācās skaidroties. Bija cilvēki,
kas nāca klāt un teica: es tev piekrītu, labi, ka pateici to skaļi! Un bija
cilvēki, kurus tas aizvainoja.

–
Kā tev liekas, kur ir robeža starp to, ka tev ir viedoklis, un to, ka ir
jāizrāda cieņa pret otra paveikto?

–
Man šķiet, mums (un arī man pašam) jāmācās būt kritiskiem un uzklausīt kritiku.
Kad es radu savus darbus, man ir labāk, ja cilvēks pienāk un pasaka, ka kaut
kas nepatīk. Es arī pret savu darbu mēģinu kritiski attiekties. Tāpēc arī Facebook pierakstīju, kuras izrādes man
nepatīk Liepājas teātrī, un arī to, kuri savi darbi nepatīk. Lai tas būtu
godīgi, lai nebūtu tā, ka tikai bļaustos par citiem, bet ka spēju būt kritisks
pret savu darbu. Un būtiski man šķiet, ja tu kritizē, tad pamato. Tā nevar būt
plika kritika interneta komentāru līmenī, ka tas un tas ir sūds. Tā nav
kritika. Tādā ziņā pats nedaudz kļūdījos ar savu Facebook ierakstu, taču, pamanījis, ka kāds tomēr to lasa, centos
to kompensēt.

–
Un kā mēs varētu iemācīties pareizi kritizēt un uztvert kritiku?

–
Katram ar sevi ir jāstrādā. Mēdz teikt, ka cilvēki uzaudzē biezu ādu, vai tas
nozīmē kritiku ignorēt? Arī tas jāmāk, jo ne vienmēr kritika ir pamatota.
Turklāt mākslā tev jāspēj būt subjektīvam. Tev jāmāk uzaudzēt biezu ādu, bet
cauri tai tomēr laist kaut kādu skābekli, lai nenosmaktu pats savās domās.

–
Vai tev konkrēti un māksliniekam vispār ir svarīgas atzinības, tituli,
novērtējums?

–
Es nezinu, kā būs tālāk, esmu dzirdējis, ka tas mēdz mainīties, bet šobrīd kā
jaunam māksliniekam tas ir būtiski un sagādā gandarījumu, ka tevi pamana. Šis
“Gada liepājnieka” apbalvojums gan ir citādāks. Nākamais mērķis – ka
manu darbu novērtē jomas profesionāļi. Bet šis noteikti bija ļoti patīkami.

–
Esi pašā plaukumā, radošs, iniciatīvas bagāts. Tev nav par šauru Liepājā?

–
Sāk palikt. Taču tas bija zināms jau iepriekš – ja tu visu darīsi labi, kaut
kādā brīdī būs jāskatās plašāk. Latvija jau vispār ir maza vieta. Nākamais ir
Latvijas līmenis, uz ko jāiet. Ir daži piedāvājumi no Rīgas. Rīga ir centrs.

–
Bet diskusijā “Teātris un skatītājs” bija runa, ka province ir
galvā, ģeogrāfiski tādas nav.

–
Laikam precīzāk bija, ka provinciālisms ir galvā. Bet ģeogrāfiski esam mazāki
un nomaļus, un nevarētu teikt, ka ar kaut ko super spožu esam centrāli
kaut kādā jomā Latvijā. Okei, vienubrīd tas bija roks vai “Liepājas
metalurgs”, un, iespējams, varējām teikt, ka esam roka vai metalurģijas
galvaspilsēta. Varbūt vārdam province ir negatīva konotācija, bet man
nav iebildumu pret to. Sliktāk ir, ja tev ir problēmas atzīt un pieņemt to, ka
esi no provinces. Ja, neskatoties uz to, ka esi provincē, tu savu darāmo spēj
pacelt attiecīgā līmenī, tad tam nav nozīmes. Tādā ziņā brīnišķīgs piemērs ir
Liepājas teātris. Man nav būtiski, ka esam provincē. Laikam Herbertam (teātra
direktors Herberts Laukšteins. – I. K.) ir sarežģītāk, jo grūti savākt
auditoriju sarežģītākām izrādēm. Tāpēc, man šķiet, bļaustīties, ka province ir
tikai galvā, ir liekulīgi. Mēs tomēr esam provincē, mēs esam nomaļus, tā tas
ir, līdz ar to publika ir tāda, kāda ir. Taču mēs to varam audzināt. Un tā
mainās. Daudzi atnāca aiz intereses par “Stavangeru” un tās
panākumiem. Nevaram visu laiku rādīt klasiski iestudētus klasiķus vai situāciju
komēdijas, kas ieņēmumu ziņā ir stabili. Man, piemēram, ļoti daudz draugu
sākuši nākt uz teātri, un, manuprāt, tas ir skaisti. Ja mēs turpinātu rādīt
tikai šādas izrādes, viņi nāktu daudz retāk vai nenāktu vispār. Pats savulaik
atteicos nākt uz teātri, jo tas, ko uz skatuves risināja, man nelikās aktuāli.
Tiklīdz ir piedāvājums, arī jaunie cilvēki nāk, arī no Rīgas vairāk brauc. Līdz
ar to vismaz teātra ziņā rādām, ka province var reāli konkurēt ar centru.
Protams, grūti būtu kļūt par teātra centru, ja mums ir viens teātris pret Rīgas
četriem lielajiem teātriem un daudziem mazajiem. Bet no provinces nav jābaidās.

–
Bet atstāt Liepāju ir tavs plāns vai vēl tikai vīzija?

–
Es nemēģināšu noslēpt, ka zināmas ambīcijas man ir. Citādi jau progress
apstājas. Vispirms Latvijas līmenis. Ja viss izdotos, es labprāt strādātu
dažādās pasaules vietās.

–
Bet Liepājai tavā dzīvē paliks kāda īpaša vieta?

– Manā dzīvē laikam noteikti. Tas bija interesants
jautājums, ko diezgan daudz galvā risināju, kad uzzināju, ka man pasniegs
“Gada liepājnieka” balvu, jo es pats sevi nekad nebiju definējis par
liepājnieku. Kad man vaicāja, teicu, ka esmu no Liepājas, bet par liepājnieku
nebiju sevi saucis. Liekas, ka Latvija ir gana maza, lai vēl konkrētāk
identificēties nevajadzētu. Esmu dzimis Rīgā un pusi līdzšinējās dzīves tur
nodzīvojis, tad ģimene pārcēlās uz Liepāju. Tomēr balvas saņemšanas sakarā pats
sev teicu: ja tu to pieņem, tu atzīsti, ka esi liepājnieks. Cilāju galvā, ko
tas viss man nozīmē un kāda Liepājai nozīme manā dzīvē. Un nenoliedzami, ka
tas, kas esmu, ir, pateicoties Liepājai, jo mans porfesionālās attīstības
process ir noticis šeit. Ja es būtu palicis dzīvot Rīgā, droši vien tagad
darītu pavisam ko citu.