– Ko skatītāji redzēs jūsu jaunākajā izstādē Liepājas muzejā?

– Tās būs manas radošās izpausmes, kas ir sakrājušās pa šiem gadiem. Jo te ir ne tikai tas, kas tapis šogad, bet arī ilgākā laika periodā.

Šī ir mana pirmā izstāde Liepājā, tāpēc rādu arī senākus darbus, jo šeit tie nav redzēti.

– Pastāstiet par darbiem, kas piedzīvo pirmizrādi.

– Tie ir abstraktāki. Vairāk mēģinu ļauties impulsam, nevis tik ļoti pievērsties sižetam. Izbaudīt gleznošanu kā procesu, izmantot jaunus materiālus un tehnikas.

Grūti ir paskaidrot, kāpēc tieši glezniecība. Neiztikt jau arī bez jaunām digitālām iespējām. Tomēr jaukt īstu krāsu, nevis nospiest podziņu datorā, ir dzīvāk. Nevari ar vienu klikšķi izdzēst radīto.

Liekas, ka darbiem pašiem par sevi jārunā, un katrs skatītājs tur ieraudzīs kaut ko savu. Ir pat bijis tā, ka kaut ko izdomāju – gleznošu to, bet tāpat beigās uzgleznoju kaut ko citu. Dažreiz noskaņojos gleznot melnbalti, bet gala rezultāts ir krāsains, un otrādi. Tas nav kontrolējams.

Šogad vairāk dzīvojos darbnīcā, roka pati mani vadīja, nemēģināju pieslēgt tik ļoti galvu. Gleznoju gan darbnīcā Rīgā, gan mājās Liepājā. Ir doma arī Liepājā pameklēt vietu darbnīcai. Uz neilgu laiku man bija iespēja lielformāta darbus veidot ”Kursā” – vietā, kur laiks ir iekapsulējies padomju laika estētikā.

Mājās gleznot nav vienkārši. Tu tiec raustīts, kaut kas cits vienmēr ir svarīgāks jādara. Ar visu to, ka aizver durvis, nevari koncentrēties, ja zini, ka vēl kāds ir mājās, turklāt jebkurā brīdī tevi var pasaukt un kaut ko paprasīt.

– Izstādē ir darbi, kam iedvesmu radījis ceļojums uz Austrāliju. Kā nonācāt tālajā zemē?

– Tur notika Austrālijas latviešu kultūras dienas, kurās piedalījās arī ”Prāta vētra” ar koncertu. Es jau ļoti sen gribēju nokļūt Austrālijā, un, lūk, beidzot bija tā iespēja.

Renāram gan nepatīk ceļot, viņš gribēja nodziedāt, kas jānodzied, un braukt mājās, bet mēs visi pārējie gribējām palikt.

Nav jau zināms, vai vēl kādu reizi tur nonāksim, tāpēc labāk ir redzēt pēc iespējas vairāk. Tā mēs mēnesi turpu šurpu pa kontinentu arī izbraukājām. Parunājot ar pašiem austrāliešiem, sapratām, ka bijām pat tur, kur viņi paši nav bijuši. Iespaidi no ceļojuma bija tik atmiņā paliekoši, ka uzliku tos uz audekla.

Zinu, ka uz Austrāliju sen atpakaļ ir aizceļojuši arī mani radinieki, cerēju, ka varbūt viņus satikšu, bet šoreiz tas neizdevās. Cilvēki Austrālijā ir laipni un gaiši, viss ceļojums saistās ar ļoti gaišām atmiņām. Iepriecināja arī tas, ka viņi zina, kur ir Latvija.

– Vai, vērojot gleznas, skatītājs var sajust jūsu iekšējos pārdzīvojumus?

– Domāju, ka noteikti. Pirmā telpa ir košāka, ar Austrālijas iespaidiem. Tālāk, vidējā telpā, ir mans radošais process. Tas veidots vairāk kā darbnīca, ar lieliem skicēšanas papīriem un iedvesmas sajušanu. Tālāk ir mani jaunākie darbi.

Domāju, ka noskaņojumu noteikti var just. Vai man joprojām patīk strādāt ar tik košām krāsām? It kā vairs jau ne. Bet, mēģinot radīt kaut ko melnbaltu, nemanot tāpat ieplūst krāsu toņi.

– Vai muzejā vienmēr ir gribējies izstādīties?

– Pirms mēneša man piezvanīja no Liepājas muzeja un uzaicināja. Nebiju plānojusi, ka tas notiks tik strauji, bet nenožēloju ne mirkli.

Pirms pandēmijas arī bija aizrunātas izstādes, bet visa tā gaidīšana un gatavošanās tikai pārdedzināja manas emocijas. Nemēģinu sevi piedāvāt. Cilvēki paši mani atrod, un viss notiek īstajā brīdī.

– Vai traucē latviešu kautrīgums?

– Ja tevi uzaicina, tas tomēr ir patīkamāk. Pēdējā laikā pat bija tā, ka tikai iedomājos, ka tur varētu sarīkot izstādi, un pēc laika no turienes arī zvana. Tā ka domām ir liels spēks. Šodien ir sociālie tīkli, kuros sevi parādīt, pieteikt, un, šķiet, kurš gribēs, tas tevi atradīs.

Krāt darbus darbnīcā nav jēgas, gleznas ir jāredz klātienē, nevis jākrāj uz tām putekļi, un tikai tā tās atrod jaunas mājas.

Bet gadās pārcelt izstādes, ja tajā brīdī strādāju pie izrādes. Mēģinu nesadalīt uzmanību, lai nav visu laiku jāuztraucas, vai tu kaut ko kavē – mākslā vai teātrī. Sākumā šķita – jo ilgāks laiks dots, jo labāk vari sagatavoties, tomēr pandēmijas laiks parādīja pretējo.

Man patīk jauni izaicinājumi, un cenšos vairāk teikt ”jā” piedāvājumiem, jo nākamā reize var arī nepienākt.

– Skatītāju viedoklis ir svarīgs?

– Melotu, ja teiktu, ka ne. Man patīk dzirdēt atsauksmes par darbiem un dzirdēt pārdomas. Dažreiz pat negribas dot gleznām nosaukumus, lai skatītājam pašam vairāk rosinātu iztēli. Jo katrs jau mēs redzam un izjūtam kaut ko savu.

– Kā definējat – gleznošana ir vaļasprieks vai pamatnodarbošanās?

– Es gribētu, lai tā ir pamatnodarbošanās, bet apvienojumā ar darbu teātrī. Jo gleznošana ir ļoti noslēgta un individuāla nodarbe, kur negribas, lai vēl kāds atrodas. Savukārt teātris ir pilnīgi pretējs – daudz cilvēku, emocijas, visi kopā strādā pie materiāla.

– Saprotu, ka gleznošanas kāre jūsos ir jau no bērnības?

– Jā. Man bija tuva tante, kas mani faktiski ievirzīja radošajā sfērā. Viņa bija gājusi mākslas skolā, un vienmēr, kad aizgāju pie viņas ciemos, deva zīmēt. Pēc tam pati vēlāk gāju mākslas skolā. Gāju arī mūzikas skolā, bet tomēr izvēlējos mākslas virzienu.

Vēl man bija balets, kas visām meitenēm liekas saistošs, bet mamma to nokancelēja, nebūs nekāds balets un Rīga (smejas). Tā kā tomēr man visas aktivitātes neatļāva. Bet es vienmēr, ko pati izlēmu, tur arī gāju, mani neviens nav bīdījis, sakot, lai eju.

Man gan vienmēr likās, ka profesionāli nodarboties ar mākslu jau ir par vēlu. Arī akadēmijā iestājos vēlu. Bet, ja ļoti kaut kas neliek mierā, tad tas ir jādara. Un te nu es esmu.

– Esat studējusi arī psiholoģiju, vēl pirms mākslas studijām.

– Jā, man tolaik bija 22 gadi, mazi bērni, un sāku strādāt žurnālā. Likās, ka es varētu savienot un vakaros iet mācīties psiholoģiju, tajā laikā tas bija kaut kā aktuāli un interesanti. Noderīga informācija un reizē laba pašpalīdzība sev arī. Taču strādāt varu tikai radošā darbā.

– Pieminējāt žurnālu, un man šķiet, ka daudziem esat palikusi atmiņā kā stiliste.

– Es ar to vairs nenodarbojos, laikam sevi izsmēlu. Tas bija tāds desmit gadu periods, un daudz tur enerģijas aizgājis. Tas man arī tolaik bija tāds sapnis, un es to izdarīju. Atskatoties liekas – tas bija sen! Kā sāku?

Pavisam vienkārši – no sākuma tu esi asistents, tad mēģini pats veidot stila lapas. Esi gatavs strādāt no rīta līdz vēlam vakaram.

Bija ļoti interesanti – tik daudz cilvēku satikti un fotografēti, ietērpti, tik daudz kas piedzīvots.

– Kas palicis no tā visvairāk atmiņā?

– Nevaru tā izdalīt tikai vienu. Tas, ka bieži fotosesijas notika laukā mīnusos, jau bija norma. Pirmais, protams, nāk prātā cilvēki, sākot ar aktieriem un beidzot ar politiķiem, visas saskaņošanas, vides un apģērba meklēšana, fotogrāfa sarunāšana.

– Rīgas posms bija ļoti ilgs. Septiņpadsmit gadu vecumā turp devāties un vien pērn tā pa īstam atgriezāties.

– Man nebija tāds fails, ka es varētu atgriezties Liepājā. Vispār. Vienmēr atbraucu apskatīties, kas jauns, radiniekus apciemot. Nevaru paskaidrot, kā tas notika. Mēs vienkārši nolēmām pamēģināt.

Ar ģimeni spriedām: neko nepirksim, jo vienkāršāk ir palikt viesnīcā. Tad negaidīti radās iespēja tikt pie īpašuma. Tagad jaunākais dēliņš iet skolā Liepājā, trenējas futbolā.

– Bet kāpēc tolaik nepieļāvāt domu atgriezties?

– Tajā brīdī studiju un darba piedāvājumi lielāki bija Rīgā. Vairāk draugu un paziņas bija tieši galvaspilsētā, tādēļ mums kā ģimenei tā bija labāk. Toreiz varbūt šķita, ka Rīga ir liela, tagad man gan Rīga, gan Liepāja liekas maziņas.

– Šķiet, ka esat šeit iedzīvojušies, atraduši brīvā laika nodarbes. Zinu, ka aktīvi spēlējat pludmales tenisu.

– Renārs jau man saka: tev sanāk pludmales raketi turēt rokās biežāk nekā otu. Bet tas ir tādēļ, ka uz gleznošanu mani neviens nesauc, bet uz pludmales tenisu visu laiku kāds paaicina (smejas). Un kā atteiksi – sportot taču ir veselīgi.

Pludmales teniss droši vien drīz arī gleznās parādīsies vai tenisa laukumi.

Man patīk sēņot, šogad gan vēl nav sanācis. Bet man ir glezna par sēnēm. Laikam tāpēc, ka nav būts, gleznoju sēnes.

– Kā vēl baudāt Liepāju?

– Vasara vienkārši paiet sportiskās aktivitātēs, peldamies, ejam uz kultūras pasākumiem. Galvenais jau ir cilvēki – satiekam un iepazīstam jaunus, ejam ciemos viens pie otra. Dienas paskrien ļoti ātri.

Daudz laika paiet ceļā, jo katru nedēļu sanāk aizbraukt uz Rīgu. Gan darba dēļ, gan arī tad, ja man jādodas uz Valmieru. Ceru, ka nākotnē būs ātrvilciens starp Liepāju un Rīgu, kur var ērti ielikt arī velosipēdu.

– Valmiera ir pilsēta, kurā daudz darbojaties, tur notika arī jūsu pirmā soloizstāde.

– Man tur piedzima jaunākais dēliņš. Iepriekš es Valmieru vispār nezināju. Bet, kad strādāju pie vairākām izrādēm Valmieras Drāmas teātrī, tad ar katru reizi tā pavērās arvien vairāk un skaistāk. Tieši nesen biju uz Valmieras teātra festivālu, vienreizējs pasākums. Ļoti latviska pilsēta.

– Nu izstāde ir dzimtajā pilsētā, vai vēl kas radošs gaidāms?

– Negribu vēl atklāt ko konkrētu, bet esmu iesaistījusies dažos radošos projektos. Tuvojas kultūras galvaspilsētas gads, kaut kas jādomā.

Runājot par skatuvi, Liepājas teātrī ir bijušas viesizrādes ar manu scenogrāfiju. Tā ka nevar pavisam apgalvot, ka nav bijis. Tikai nav radītas Liepājā. Sadarbība jau vairāk ir atkarīga no režisoriem. Katrs pats izvēlas ar ko sadarbosies, un parasti jau komandas ir izveidojušās.

Esmu strādājusi ar vairākiem režisoriem Valmierā un Rīgā. Nacionālajā teātrī bija mana pirmā izrāde – ”Satisfakcija”, biju kostīmu māksliniece. Tas bija tad, kad tieši iestājos akadēmijā, 2013. gadā, tātad pirms desmit gadiem. Jā, sāku ar kostīmiem, tad turpināju veidot arī scenogrāfiju izrādēm.

– Vai, ejot uz izrādi, spējat nevērtēt cita veikumu, bet vienkārši baudīt uz skatuves notiekošo?

– Ja ir laba izrāde, tad, protams, baudīšu to kā skatītāja, bet tas neizslēdz pievērst uzmanību arī tehniskām lietām – gaismai, dekorācijām un citām niansēm.

– Kā sevi pozicionējat – gan mākslā, gan teātrī? Par iesācēju īsti saukt jūs negribas…

– Nemēdzu sevi kaut kā pozicionēt. Vienkārši – radošas profesijas pārstāve.

– Liepājā esat tikai puse ģimenes. Lielie dēli palika Rīgā?

– Jā, un jaunākais arī gribētu, bet viņam nav izvēles (smejas). Mēģinām būt elastīgi un nepieķerties vienai vietai.

Šis laiks rāda, ka nedrīkst pieķerties mājai, dzīvoklim, mašīnai. Būt gatavam ar vienu somiņu padusē pārcelties jebkur.

– Redzot, kas notiek tepat samērā netālu, arī pandēmijas ietekmē, jūsu ģimenē pārdomāja vērtības, kas tiešām dzīvē svarīgākais?

– Protams, ka pandēmija ietekmēja. Nenotika izrādes, un ir žēl, ka uztaisi izrādi un tā vienkārši stāv. Bet tagad, kopš februāra, tu jau vispār nezini, ko gaidīt, kas būs, kā rīkoties, kā vajadzētu rīkoties.

Pagājušajā gadā piedzīvoju radošo krīzi. Nebija iedvesmas gleznot. Bija apjukums, tukšums. Tā laika sajūtas ieliku gleznā ”Melnais caurums”, ko arī var redzēt izstādē. Tādos brīžos vienīgais, kas palīdz, ir sportiskās aktivitātes, pelde aukstā ūdenī un iedvesmojošas grāmatas.

– Vai tas, ka esat Renāra dzīvesbiedre, neliek apšaubīt pašas spējas, jo var šķist, ka uzvārds vien atver durvis?

– Domāju, tam ir gan plusi, gan mīnusi. Es mēģinu vairāk skatīties no pozitīvās puses. Nepārmest sev kaut ko, neierobežot, vai esi to pelnījusi, vai tamlīdzīgi. Renārs mani ļoti atbalsta, mudina, lai daru, eju. Viņš ir vislielākais atbalstītājs.

VIZĪTKARTE

Agnese Kaupere

• Gleznotāja, scenogrāfe, kostīmu māksliniece.
• Beigusi Liepājas 1. vidusskolu.
• RPVIA ieguvusi bakalaura grādu sociālajās zinātnēs.
• Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, iegūstot maģistra grādu, kā arī turpat beigusi Scenogrāfijas nodaļu.
• Strādājusi par stilisti lielākajos Latvijas žurnālos.
• Piedalījusies vairākās grupu izstādēs. 2019. gadā piedzīvojusi personālizstādi ”Tasmānijas zilā” Valmierā.
• Trīs dēlu mamma.
• Grupas ”Prāta vētra” solista Renāra Kaupera dzīvesbiedre jau 27 gadus.
• Hobiji: pludmales teniss, sērfošana, snovbords, peldēšana, sēņošana.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.