Literārajos lasījumos, konkursos, izdevumos izskan Agneses Matisones vārds. Nesen viņas viencēliena luga “Notekcauruļu bērni” ieguva atzinību un naudas balvu nacionālajā lugu konkursā, kurš Latvijā notiek reizi divos gados un kuram iesniegtās lugas lasa un vērtē profesionāli teātra kritiķi. Agnese raksta ne tikai lugas, viņas, kā mēdz teikt, spalvai pieder arī dzejoļi, esejas.

Iepazīstināšanai

Agnese Matisone
– Beigusi Grobiņas vidusskolu,
– apguvusi rotkaļa amatu,
– studējusi Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, kur ieguvusi bakalaura grādu datordizainā,
– gatavo intervijas interneta portālam www.spotnet.lv un kultūras žurnālam “Māksla Plus”.

– Kad sākāt rakstīt ne tikai skolā nepieciešamos domrakstus, bet kaut ko vairāk un dziļāk?
– Sāku rakstīti jau pamatskolā un vidusskolā. Sāku ar dzeju, kā jau tas bieži notiek skolas laikā. Piedalījos konkursos, tajos guvu labus panākumus. Un te īsti vietā būtu pateikt paldies manām skolotājām, kuras mani pamanīja, atbalstīja, iedrošināja – Lienei Pelūdei, Guntai Tramdakai, Dacei Jurjānei. Tāds atbalsts sākumā ir ļoti nepieciešams, bet, kad skola aiz muguras, tad jāsāk pašai tikt ar sevi galā.

– Kad nāca apjausma, ka literatūra ir kas vairāk nekā tikai sevis izteikšanas veids jaunībā?
– Tas ir tā interesanti, tu ej pa dzīvi, vēro cilvēkus, atgadījumus. Tas viss tevī kaut kā krājas, šie piedzīvojumi, pārdzīvojumi, sajūtas un tad nāk ārā tekstā. Būtībā jāsaka liels paldies tiem cilvēkiem, kuri rīko dažādus literārus konkursus, jo tā ir vieta, kur parādīt savus tapušos darbus. Ja vēl iegūst profesionālu atsaucību, ja tavus darbus pamana, tas jau sava veida novērtējums. Manuprāt, mākslā tas ir svarīgi – atstāt aiz sevis kaut ko. Ja neredzi sava darba augļus, tas tevi iztukšo. Literatūra ir pievilcīga tajā ziņā, ka jūtama mijiedarbība ar lasītāju. Pēdējā laikā man aizkustinošākā bija atskaņa pēc viena mana dzejoļa publikācijas. Kāda lasītāja ar manu tēti nodeva man ziņu, ka, lasot šo dzejoli, viņa pat apraudājusies. Protams, ne jau tāpēc es rakstu, lai kādu saraudinātu, bet tomēr ir svarīgi, ka esmu pratusi atrast īstos vārdus, kas spēj aizkustināt, ka no manis ir saņemts kāds vēstījums.

– Lielākā atzinība ir saņemta par lugu. Kā pievērsāties dramaturģijai?
– Pirms kādiem pāris gadiem man radās ideja, un es to izteica lugā. Aizsūtīju lugu konkursam. Gribēju, lai kāds novērtē. Pirmā luga, ko iedevu profesionāļu vērtējumam, bija “Virtuālā mīla”. Tā ir par jauniešiem, veidota kā sarakste, jo tagad jau populāra virtuālā vide. Par šo darbu es saņēmu atzinību, tas bija kā patīkams grūdiens. Vēl es iestājos Literātu akadēmijā, kas darbojās pie Rakstnieku savienības. Tur mācījos gadu, un bija tik interesantas lekcijas. Bija bauda klausīties Janīnu Kursīti, Viesturu Vecgrāvi. Es kā sūklis uzsūcu visu sevī. Piedalījos jauno autoru seminārā, tur arī mums mācīja tādi cilvēki, kuros vērts ieklausīties. Lelde Stumbre man skaidroja: “Tu savā darbā esi kā Dievs tas kungs, kas spēlējas ar cilvēkiem un likteņiem.” Manī nav tāda tieksme, lai lugas varoņi aiziet bojā, nomirst uz skatuves. Man ir tāda liela vēlēšanās parādīt pozitīvo, dot cerību ar saviem darbiem. Esmu uzrakstījusi arī komēdiju “Pie viena haosa”, kuras darbība notiek kādā skaistumkopšanas salonā.

– Būtiski ir dzirdēt profesionāļu vērtējumu, bet cik svarīga ir lasītāja reakcija?
– Piedalījos literārajos lasījumos Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Mani patīkami pārsteidza lielā atsaucība, ka bija atnākuši tik daudzi cilvēki, lai ieklausītos mūsos abos ar Jāni Mackusu. Jaunākais darbs man ir luga jauniešiem “Notekcauruļu bērni”. Par to es saņēmu atzinību pēdējā dramaturģijas konkursā. Tā ir luga par mūsu pilsētas jauniešiem. Tur pie “Liepājas siltuma” ir caurules, tur viņi mēdz sēdēt, es eju garām, vēroju, ieklausos viņu sarunās.

– Kā veidojas lugu personāži, viņu sarunas?
– Man laikam jau attīstījusies dramaturģiskā domāšana. Jūtu, kā varoņi sarunājas, diskutē. Ne jau tā, ka es dzirdu balsis, šie dialogi risinās domās. Lelde Stumbre man teica, ka lugu rakstīšana – tas ir viens no grūtākajiem žanriem. Ir diezgan sarežģīti, bet ir domas, raisās sižeta līnija, kura jāpieraksta. Edīte Tišheizere par lugu “Notekcauruļu bērni” teica, ka kulminācija izdevusies brīnišķīgi, bet vēl jāpiestrādā pie nobeiguma. Tur ir tā dilemma: mana varone nevar izvēlēties starp kaislīgu, bet gremdējošu vai augšupceļošu mīlestību. Jo vienā cilvēkā tā nav. Dainis Grīnvalds man teica ka autors nevar risinājumu atstāt režisora ziņā, tam jau jābūt darbā. Manu lugu lasījusi režisore Māra Ķimele.

– Sapnis?
– Redzēt savu lugu iestudētu. Īpaši jau “Notekcauruļu bērnus”, kura ir par Liepāju un Liepājas jauniešiem. Literātam ir svarīgi nepalikt savā čaulā. Man ir ļoti svarīgi, ka izdevies sastapt cilvēkus, kas vērtē, ka mani pie sevis aicināja Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas biedri. Zinu, ka mani dzejoļi ieinteresējuši Liepājas mūziķus, tā ka varbūt dzirdējušu savu dzeju skanam.

Agnese Matisone

***

Tūkstoš kilometru tu viens
Prom no manis tālumā
Liekas – esmu beigas
Kaut biju sākums
Trešā daļa no gadsimta
Un es vairs neticu
Un negribu cīnīties
Salauz manu īgnumu
Salauz bēdas manas
Lidmašīna paceļas
Un pāršķeļ sāpes
Vien… asara lēnām…

***

Sirds klīst pa sētu un ielām
Pusdienas saule kausē mūs
Sakausē vienā minūtes pulsā
Vienā ritmā un atsitienā
Vakars nāks, mīļais, nemanot
Rasas dimanti nosmacēs dārzu
Šī ir labākā diena, kas būs
Kas mums kontā kā avanss dota…

Ārā pie durvīm cigārs kūp
Kaimiņš atvedis meičas
Māsa mana bij’ eņģelis
Viņai apgrieza spārnus
Sārta kā vēzis saule aust
Viņu atrada jūrā

***

Visur cilvēki dzīvo kā es
Starp pērkonu dārdiem un plūdiem
Starp lielceļu remontiem un
Benzīntanku uzkodām lētām
Starp svešām valodām, valūtām
Prostitūtām un avārijām
Visur cilvēki dzīvo kā es
Visur cilvēki dzīvo kā tu
Starp tieksmi iepazīt, izbaudīt
Starp tieksmi izdauzīt, iekarot
Starp vēlmi izjaukt un uzadīt

***

Tās tavas kurpes pie gultas
Tavs saburzīts krekls
Nodzēsta cigarete un roze
Vakardienas kafijā

Tu iepūt dūmus tieši man sejā
Runājam par jūtām
Kā ceļa soma lidostā
Noklīdusi starp citām
Iejaukusies un iejaukta
Asi kā žiletes skūpsti
Skābs kā lēts vīns smaids

Tu klusē…
Atkal…

Un smīni par mani
Caur tikko izpūstiem dūmiem

***

sazāļots skatiens un vēna
domas sitas
kaut lēnas
kas šo cenu ir licis
dzīvē tālāk lai tiktu
pieķīp mati ar bailēm
krūtīs trauksmaini zirgi
izkliedzu sevi līdz mielēm
šai liekulības tirgū

***

manis šeit nav
esmu sevi izdomājusi
no sāļā jūras ūdens
smilts kopā salipinājusi
saulē sakarsusi
mēness apspīdēta
esmu izredzēta

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”