No 24. oktobra Liepājas muzeja ekspozīcijas
”Liepāja okupāciju režīmos” izstāžu zālē skatāma Latvijas Kara
muzeja ceļojošā izstāde ”Karš mākslinieka un fotogrāfa
Voldemāra Caunes acīm”. V. Caune bija viens no latviešu figurālās
glezniecības pārstāvjiem, kurš Otrā pasaules kara laikā bija spiests uzvilkt
latviešu leģiona formas tērpu. Tomēr mākslinieks kauju laikā un to starplaikos
atradis laiku arī gleznošanai un fotografēšanai, portālam stāsta Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve.

Voldemārs Caune
(1901-1975) – gleznotājs, viens no latviešu figurālās glezniecības pārstāvjiem,
fotogrāfs, karavīrs. Aizrāvies ar zīmēšanu, 1920. gadā iestājās V. Blūma
mākslas skolā Rīgā, bet, tai darbību pārtraucot, mācījies mākslinieka Antona
studijā. 1922. – 1929 gadā studēja Latvijas Mākslas akadēmijā.

Pēc akadēmijas
V. Caune pusotru gadu pildīja obligāto karadienestu Latvijas Bruņoto
vilcienu pulka instruktoru rotā, iegūstot virsnieka-vietnieka dienesta pakāpi. Pēc
dienesta atkal pievērsās mākslai un aktīvi piedalījās izstādēs, kā arī apguva
fotogrāfa iemaņas. Šajā laikā līdztekus sadzīves žanra gleznām, nozīmīgu vietu
ieņem arī nesenā kara notikumu attēlojums – lielformāta daudzfigūru
kompozīcijas ar latviešu strēlnieku un Latvijas Atbrīvošanas kara ainām.

Sākoties Otrajam
pasaules karam, mākslinieks turpināja radošo pedagoģisko darbību. Pēc Latviešu
SS brīvprātīgā leģiona dibināšanas 1943. gadā, V. Caune kā
virsnieks-vietnieks tika pakļauts mobilizācijai. Viņš izgāja apmācības 15.
artilērijas pulkā Jelgavā.Tad – vācu artilērijas pulka I diviziona
priekšsēdētājs novērotājs, V. Caune piedalījās vairākās zīmīgās latviešu
leģionāru kaujās 1944. gada pirmajos mēnešos, tostarp 9. janvārī tika
paaugstināts par leitnantu.

Šajā periodā
mākslinieks ne tikai karoja, bet karadarbības laikā fiksēja notikumus,
fotografējot un veidojot skices. Frontes laika skicēs viņš attēloja apkārt
redzēto – gan cīņas, gan karalauku pēc kaujas, gan piefrontes sadzīves ainas;
skicēti karabiedri ar izteiksmīgiem sejas vaibstiem, radušies uzmetumi arī
pašportretam ar frontes ainavu fonā. Savas studijas bieži vien izpildījis
smagām, tumšām krāsām, nereti izmantota diagonālā kompozīcija. Fotogrāfijās
V. Caunem izdevies fiksēt kauju spriedzi un dinamiku artilēristu
pozīcijās, karabiedru pārgurumu un kara rutīnu atkāpšanās laikā, mierpilnu
atvieglojumu un sadzīvisku prieku kauju starplaikos. Fotogrāfijās viņš
iemūžinājis kara pretrunīgo dabu, kur līdzās postam un izmisumam atrodas vieta
arī cilvēciskam priekam un biedriskumam.

Izstaigājis kara
ceļus Krievijā un piedzīvojis atkāpšanos līdz Kurzemei, V. Caune saslima
un 1944 .gada beigās tika evakuēts uz Rietumprūsiju (tag. Poliju). Kara
beigās viņš dezertēja, ieradās pie savas ģimenes, kas bija devusies bēgļu
gaitās uz Mēklenburgu (Vācijā). Tā kā vēlāk šī teritorija nonāca krievu
okupāciju zonā, Caunu ģimene atgriezās Latvijā. Baidoties no padomju
represijām, līdz 1948. gada beigām viņš dzīvoja nelegāli. 1949. gadā,
pēc izsludinātas amnestijas, V. Caune legalizējās. Viņam gan izdevās
izvairīties no cietuma un izsūtījuma, bet kā mākslinieks viņš vairs oficiāli
nevarēja izpausties. Voldemārs Caune miris 1975. gada 13. jūnijā.

Izstādē līdzās
unikālām un iepriekš nepublicētām V  Caunes kara laikā uzņemtajām
fotogrāfijām, redzama arī viņa kara laikā radīto gleznu skices, kuras
gleznotas, domājot vēlāk izveidot lielformāta darbus, tomēr daudzas mākslinieku
radošās idejas pārtrauca padomju okupācija.

Izstāde
papildināta ar Otrā pasaules kara liecībām no Liepājas muzeja un Karostas
cietuma krājuma, kā arī no Andra Skābes privātkolekcijas. Izstāde skatāma līdz
2016. gada 10. janvārim. Ieeja bez maksas.