Nav brīnums, ka mākslīgais intelekts neko nezina par Aizputes gaisotnes maģijas atslēgu – tās cilvēkiem. Par vēsturiskās apbūves esībai un nākotnei tik izšķirīgi nozīmīgajiem namu atjaunotājiem.

Kas viņi ir? Kāpēc dara šķietami racionāli neizskaidrojamas lietas? Kādu artavu iegulda Aizputes 21. gadsimta stāstā? Kādēļ lolo senas ēkas un savā ziņā atvēl tām daļu dzīves ne vien sevis dēļ, bet arī pilsētas uzplaukuma vārdā?

Aizpute ir sena. Tā iepazinusi cilvēka radošumu un dabu, jo pati paaudzēs cilvēku veidota. Pilsētvide un konkrētu ēku likteņi atspoguļo vietas galveno potenciālu – cilvēkus, kas rada un dara.

Daži no šiem satikšanās mirkļiem – ēku un cilvēku mijiedarbības pieredzēm – būs lasāmi arī brošūrā “Vēsturiskā apbūve Aizputē – vērtības, iespējas, nākotne”, lai gan par notiekošo Dienvidkurzemes viducī varētu uzrakstīt romānu ar spraigu sižetu, spilgtiem tēliem un plaša spektra emociju lavīnu.

Šī publikācija ir kā vedinājums iepazīt Aizputi padziļināti.

Gadsimtu pēdas Aizputes portretā

Par Aizputes dibināšanas gadu uzskata 1248., kad te sāka tapt Livonijas ordeņa pils – šodienas Aizputes tūrisma vārti. Tolaik apkārtne vēl atradās kuršu zemes Bandavas sastāvā.

Pilsētas tiesības Aizpute ieguva 1378. gadā. Tolaik tā bija ar nocietinājumiem ierobežota, ap 6,5 ha liela teritorija 30 mājvietām.

Interesants fakts, ka daļa gruntsgabalu saglabājušies pat līdz mūsdienām.

Protams, vietas un cilvēku attiecību saknes ir krietni ilgākas. Mūsdienu Aizputes teritoriju kā labu dzīvesvietu cilvēki ir izvēlējušies sen. Jau agrajā dzelzs laikmetā Misiņkalnā bijusi apmetne (2.–4. gs.). Gadsimti veidojuši apkaimi.

Mūsdienu pilsētas vēsturiskais centrs (13.–19. gs.) kļuva par valsts aizsargājamo kultūras pieminekli 1998. gadā. Pieminekļa statuss automātiski gan nenodrošina pilnvērtīgu saglabāšanu.

Apbūve piedzīvoja grūtus laikus – aizmirstības un iznīcības riskus.

Vecās ēkas sirmo, tām ir daudzas vajadzības, turklāt, ņemot vērā komunikāciju neesamību tajā laikā, lielā daļā no namiem bija pieticīgi sadzīves apstākļi un iespējas.

Faktiski tieši vēsturiskais centrs veido Aizputes patību un portretu. Daļa cilvēku šīs vērtības spēj saskatīt un tūlītēji novērtēt, lai cik skarba ir perspektīva rūpēties par postā aizlaistām ēkām vai pat graustiem.

Šajā gadsimtā Aizpute pakāpeniski sākusi atdzimt. Piemēram, 2002. gadā starpnozaru mākslas grupa “SERDE” aizsāka Atmodas ielas 9 ēku kompleksa restaurāciju, kas turpinās vēl šodien.

Atsevišķi cilvēki ar aktīvu pozīciju un praktisku iesaisti pilsētas vēsturiskās apbūves saglabāšanā pakāpeniski aizrāva citus.

Tagad ir izaugusi vēsturiskā mantojuma saglabāšanas entuziastu – Aizputes atjaunotāju – kopiena.

Šogad Aizputē turpinājās gan praktiskā izaugsme, gan pilsētas vīzijas meklējumi.

Aktīvu kopā sanākšanu, pieredžu apmaiņu un pilsētas attīstības ideju banku, kurā liela loma ir seno namu atjaunotājiem, rosināja projekts “Aizputes iedzīvotāju forums vēsturiskā mantojuma saglabāšanai” iniciatīvā “Jaunais Eiropas Bauhaus”.

Saskatīt, apdzīvot, kopradīt

Gada nogalē aizputnieku pastkastītēs nonāks brošūra “Vēsturiskā apbūve Aizputē – vērtības, iespējas, nākotne”, ko sagatavojusi Aizputes Renesanses biedrība un kas mēģina vēsturisko apbūvi izgaismot kā unikālu iespēju pilsētai un tās cilvēkiem.

Izdevuma saturiskais vadmotīvs ir saskatīt, apdzīvot, kopradīt Aizputi un veidot pilsētu kā magnētiski pievilcīgu vidi iedzīvotājiem un arī viesiem.

Īsā esencē brošūra atspoguļo dažu namu atjaunotāju stāstu.

Savukārt otrā daļa atklāj ekspertu un aizputnieku atziņas par Aizputes rītdienu, kas strukturētas četrās tematiskās sadaļās – “Vieta ar raksturu” (kas Aizputē ir īpašais?), “Cilvēki” (eksperti vienisprātis: katras vietas galvenais potenciāls ir cilvēki), “Atgriezties Aizputē” (moto, kas izsaka pēdējo gadu ēku atjaunotāju kustības praktisko ietvaru un darbības ideju, proti, “mēs atjaunojam nevis ēkas, mēs atjaunojam pilsētu”) un “Ko tālāk” (vērojumi par turpmāko).

Runājot arhitekta Jāņa Dripes vārdiem,

“visā pasaulē ciena īstas lietas”, un tāda ir arī Aizpute, kurā autentiskuma līmenis ir ļoti augsts.

Izcila vērtība, – tā par Kurzemes mazpilsētu spriež eksperti. Un tā to novērtē un izjūt arvien plašāks pilsētnieku un “Atgriezies Aizputē” idejai piederīgo loks – Aizputes atjaunotāju kopiena.

Namu atjaunotāju stāsti

Jautāts par Jāni Kreicburgu, vienu no lokomotīvēm un arī aizsācējiem Aizputes seno ēku atjaunošanas stāstā, un viņa ieguldījumu, mākslīgais intelekts atkal taisnojas par savu jaunību un iesaka meklēt vietējos informācijas avotos. Pašā Aizputē.

Tiesa, iemanās arī paspīdēt ar vieduma kripatu, jo iesaka ieguldījumu aplūkot no šāda skatpunkta – kāda ir bijusi ietekme uz kopienas dzīvi un kultūras vidi.

Aizputnieki ir kurzemnieciski lakoniski: milzīga, nesavtīga un iedvesmojoša. “Šobrīd man ļoti svarīgas ir vēl divas mājas, kuras man nemaz nepieder. Esmu tām stiklojis logus, atlicis vietā jumta šīferi. Laikam jāatzīst, ka vēl ir saglabājusies misijas apziņa.

Reizēm šķiet, ka ēkas ar mani sarunājas, lai arī cik dīvaini tas izklausītos,”

tā saka pats Lēvenhainu nama saimnieks Jānis Kreicburgs.

Par sarunām ar ēkām un šo mijiedarbību kā iedvesmu, lai turpinātu grūto un arī finansiāli tik smago pienākumu, brošūrā ietvertas piecas epizodes, kā veidojas draudzība ar namu un pilsētvidi kā veselumu.

Draudzība savukārt auklē atbildību un ieinteresētību, lai Aizpute būtu laba vide cilvēkiem.

Atjaunotājus sauc par radošiem, neprātīgiem, vienkārši trakiem. Par graustu miljonāriem. Vienlaikus ar viņu rokām un racionalitātes neiegrožoto dedzību, arī mīlestību pret īstumu, ēkas pārtop dzīvojamos mitekļos, izīrējamās telpās (naktsmājām, pasākumiem), kultūrvietās.

Tas viss kopā veido pilsētvides raksturu un autentisko gaisotni.

Pilskrogs, Liepājas iela 20

Pirmā epizode ir par seno, plašo pilskrogu un tā cilvēkiem, dzīvespriecīgu laulāto pāri, kas iepretim Aizputes Livonijas ordeņa pilij vairāku gadu laikā radījis un turpina iedzīvināt spridzīgu un darbīgu kultūrvietu kā pašā namā, tā pagalmā.

Ineta Lapka: “Jānis Kreicburgs uz Skrīveriem atveda man vīru, bet vīrs mani atveda uz Aizputi. Mums ir daudz draugu, bet tolaik nebija, kur satikties. Bieži braucām garām šai pamestajai ēkai. Taujāju par to. Pēc mēneša atradāmies te iekšā un sākām rosīties.

Tā bez iepriekšējā plāna ir izveidojusies šī vieta draugiem, draugu draugiem un ikvienam viesim. Par to esam ļoti priecīgi.”

Artūrs Lapka: “Priecājamies par katru rūti, ko savām rokām esam ielikuši. Par atbalstu, ko sniedz cilvēki, – ar padomu, ar materiāliem. Mēs sākām šo vietu kopt sev un draugiem, bet notiekošais ir izvērsies par ko krietni plašāku visai pilsētai.”

Amalienburgas muiža, Atmodas iela 5

Otrā ir par Amālijas muižu (Amalienburgu) pilsētas centrā un tās radošo, apņēmīgo un harmonisku saimnieci, kura pēdējos gados staltās būves atdzimšanu stiprina ar dzīvības ienešanu ēkā un pagalmā burtiskā nozīmē: ar koncertiem, tirdziņiem, darbnīcām un citām aktivitātēm.

Marta Gaile: “Ļoti vēlos atjaunot šo ēku Aizputei. Amalienburga – tā ir Aizputei, devums Aizputes atjaunošanai.

Esmu jau iemīlējusies šajā pilsētā.

Joprojām cenšamies sadraudzēties ar muižu. Ļoti labi, ka skarbie pārsteigumi neuzrodas visi reizē. Namu atjaunošana ir ļoti dārgs hobijs. Piemēram, ir ielikti divi logi, bet nepieciešami 24. Vēlies nopirkt skaistas kurpes, bet nopērc naglas. Tāda ir mana ikdiena.”

Linmeijers,  Pasta iela 6

Trešā ir par Linmeijeru viesnīcu un ģimeni, kas savulaik aizmirstībā dusošo ēku atjauno tā, ka pilsētas viesiem pat neiedziļinoties iekrīt acīs vismaz trīs lietas: 1) vērienīgais, savdabīgais sienas gleznojums (jā, Aizputē ir lielformāta murālis), 2) pasaulē vismazākā izstāžu zāle (atbrauc un ieskaties pa atslēgas caurumu!), 3) ēkas koptēls, ko kā brošas rotā durvis un balkons. 

Vilis Brūveris: “Kāpēc Linmeijers? Sākumā neko nezinājām, Aizputē namu sauca par veco viesnīcu. Pētot izrādījās, ka tā ir bijusi Linmeijeru viesnīca. Pirmajā stāvā bijis traktieris, otrajā viesnīca. Bieži jautā: kas te būs?

Mēs sekojam vēsturiskajam stāstam, neizgudrojam divriteni no jauna.

Ir bijušas visādas idejas, bet māja pati pasaka priekšā savu ceļu. Linmeijers ir mūsu ģimenes dārgais hobijs. Mans sapnis – lai ēka ar laiku pārvērstos par vietu, kas var sevi nosegt, vai vismaz, lai hobijs nav tik dārgs.“

Ēku komplekss, Jāņa iela 10 un iekšpagalma kvartāls

Ceturtā ir par kompleksu Jāņa ielā un tā enerģiski jaudīgo saimniekpāri, kas skarbo realitāti ar ēku stāvokli stoiski risina un soli pa solim vizionē sev ceļakarti, aizraudami sevi un iedvesmodami citus.

Kaut kad šeit skanēs mūzika, smaržos ēdiens, nakšņos pilsētas viesi. Iekšpusi pat neredzot, ārskatā pilsētnieku un ciemiņu acis jau mielo košās durvis un daži logi īpašajā krāsā, kas saukta par “Berlīnes zilo”.

Andris Tauriņš: “Kopš ēkas iegādes 2020. gadā bijis daudz piedzīvojumu, par daļu pat negribētu stāstīt. Bet daļa ir ikdienišķas un citiem namu atjaunotājiem atpazīstamas sajūtas. Piemēram, viens no logiem, kā izrādās, bija aiznaglots ar 150 gadus senām durvīm.

Naglotāji bijuši tik cītīgi, ka nozāģējuši gabalu, lai labāk der, taču arī tik atbildīgi, ka nozāģētais atlikums nolikts blakus.

Durvis mani gaidīja. Kad vēlāk lūdzu meistarus palīdzēt izvākt milzīgos atkritumu kalnus, piekodināju – visu prom, tikai nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt nevienu koka lietu. Tomēr iemanījās izmest nozāģēto durvju gabalu.”

Ēka ar skatu uz Tebru, Atmodas iela 20

Piektā ir par pavisam svaigu attiecību stāstu: nesen iegādātu koka ēku ar brūkošu dakstiņu jumtu pašā pilsētas centrā. Mājas viens gals aplūko centrālo ielu, otrs piedāvā pagalmu un skatu uz Tebras upi un pilsētas raksturiezīmi – sarkano koka tiltu.

Par šo sirmo un plašo namu drosmīgi un vienlaikus rimtā pārliecībā apņēmusies rūpēties māksliniece ar savu vīru. Te taps dzīvojamā ēka – pašu mājoklis, vismaz tāds ir šā brīža redzējums.

Gerda Šmite: “Par būves slikto stāvokli man pašai ir nulle emociju. Dzīvoju Linmeijerā un arī ikdienā apkārtnē redzu senās ēkas un to dzīvi. Tas man palīdz saprast – ja kaimiņi varēja sākt atjaunot bēdīgā stāvoklī esošās mājas, tad kāpēc ne es?

Šī ēka nav piemineklis, kas jāatjauno tieši tā un ne citādi. Es to nejaukšu nost. To man daudzi prasa: kad jauksi nost? Nē, nejaukšu.”