“Manuprāt, jo vecāks un pieredzējušāks ir mākslinieks, jo viņš ir atbrīvotāks. Vismaz man tā ir. Atbrīvošanās nozīmē to, ka arvien vairāk paliek vienalga, ko par tevi domās vai ko domās par taviem darbiem. Ir lielāka brīvība izpausties un teikt kaut ko, kas varbūt ir intīms.”

Skumju pielijušās glāzes

“Patiesībā šī izstāde ir kaut kādā mērā par ieskatīšanos acīs bailēm. Bet ar tādu melnas ironijas piešprici,” raksturo A. Heinrihsone. “Uz ko es aicinātu skatītājus? Skatoties, paturēt prātā, ka mēs nekad nezinām, kas būs rīt, kā ir bijis patiesībā vakar. Tas, ko varam droši zināt, ir tas, ko redzam, ieskatoties sevī. Principā cilvēks ir vientuļš tādā patiesības ziņā. Tas man liekas ļoti interesanti. Es mēģinu rakties pati sevī. Par ko tu vari būt drošs? Tikai par to, ko tu pats pa īstam jūti.”

Personālizstādē, kurai dots nosaukums “Vilmas Roess dzimšanas diena, kas beidzās ne tik labi, kā bija iecerēts”, ir apspēlēta ballītes pēcgaršas un teātra tēma, māksliniecei radot telpu, kas atgādina par nupat notikušiem svētkiem. Tas, ka lielajā izstāžu zālē saplūdušas A. Heinrihsones gleznotājas un scenogrāfes dotības, ir acīmredzams.

Lielformāta darbi ir papildināti ar priekšmetiskām liecībām, kas rada sastingušas izrādes iespaidu. Telpas vidū instalācija – milzu galds – ar nosaukumu “Es atkal aizmigu pie galda”.

Izstādes kuratore Auguste Petre paskaidro, ka instalācija būtībā ir izstādes kodols un savelk kopā visu to, kas redzams glezniecības darbos, “kas varbūt caur šiem tēliem nav tik viennozīmīgi nolasāms, bet vairāk interpretējams”.

Instalācija kaut kādā ziņā atšķetina izstādes nosaukumu par svinībām un par to, ka mēs nekad nezinām, kas notiek pēc tam,” atklāj A. Petre.

“Būtībā galds, kas ir klāts vai pamests kaut kādā brīdī, ir palicis tukšs, glāzes pielijušas ar lietu, ko arī dzirdam skaņas celiņā, kas tiek atskaņots izstādes laikā.

Būtībā instalācija vēsta par to, kas notiek ar cilvēku, ar tevi pašu, kad tu esi tik ilgi gatavojies svinību momentam un gaidījis to, sakāpinot savas emocijas. Viesi ir atnākuši, un tad tas vienkārši beidzas.

Viesi aiziet, un tu paliec pats ar sevi, un kādas ir sajūtas, kas tevi tajā brīdī pārņem. Tas var būt gan prieks, gan bēdas, arī nogurums.” Skaņas celiņu māksliniece A. Heinrihsone veidojusi kopā ar dīdžeju Rihardu Bražinski.

Izstādē aplūkojamie darbi radīti šogad, izņemot trīs, kas tapuši pērn. Lūgta pastāstīt par personālizstādes nosaukumā minēto Vilmu Roess, A. Heinrihsone, atklāj, ka tēls ir viņas vecmāmiņa. Taču ar šo izstādi tuvajai radiniecei, kuras personība gleznotājai nozīmē ļoti daudz, ir maz sakara. “Stāsts nav par viņu. Stāsts ir par lepnu sievieti ar interesantu vārda, uzvārda salikumu, kas meklē atbildes uz jautājumiem,” norāda autore.

Liepāja ir uzplaukusi

Tam, ka varējusi pamatīgāk pievērsties glezniecībai, bijuši divi iemesli, saka māksliniece. Pirmkārt, uz šo izstādi sakūdījusi A. Petre, kas ir tās kuratore un arī Annas meita. Otrkārt, beidzot Rīgā noīrēta darbnīca, kur baltā tukšumā no visa distancēties, atslēgties no pasaules un mierīgi gleznot.

Auguste papildina, ka mammai glezniecība ir vairāk darbs pašai ar sevi, savām sajūtām. “Domāju, ka tādam cilvēkam kā viņa, kas strādā ne tikai teātrī, bet arī dažādos projektos, veido pasākumus un tamlīdzīgi, kur ir ļoti intensīvs darbs un komunikācija ar cilvēkiem, glezniecība varbūt ir tāda kā atgriešanās pašam pie sevis, tāda, varētu sacīt, atklātība pašam pret sevi, ļoti intīms process.

Domāju, ka to var redzēt arī darbos, kas runā par vientulību, sev svarīgu jautājumu risināšanu saskarē nevis ar citiem cilvēkiem, bet ar lielo audeklu, krāsu.”

“Mums gāja diezgan gludi,” smaidot atbild A. Petre, vaicāta par sastrādāšanos ar mammu. “Es absolūti uzticējos mammas idejai, ko viņa gribēja vēstīt ar šo izstādi. Savukārt viņa uzticējās man, jo es viņu mudināju izstādi taisīt šajā zālē un šajā laikā. Sadarbība bija viegla. Kas mums varbūt mazliet atšķiras, par ko arī runājām, izstādi iekārtojot, – viņa uz šo izstādi skatās vairāk caur tādu priecīgu mirkļu fiksāciju, man tas atkal vairāk saistās ar skumjām, tieši konteksta, kompozīcijas un sajūtas dēļ.”

Šī gan Augustei nav pirmā sadarbība ar ģimeni. Pirms diviem gadiem koncertzālē “Lielais dzintars” veidota izstāde “Sajūtu taksonomija. Heinrihsoni”, piedaloties arī vecvecākiem – Ivaram un Helēnai Heinrihsoniem.

Sarunas laikā A. Heinrihsone atzīstas simpātijās Liepājai: “Manai instalācijai, galdam, bija nepieciešamas skujas. Vakar ar Augusti gājām tām pakaļ un tieši runājām, cik Liepāja ir skaista. Tiešām ļoti skaista.

Pilsētai kā tādai sievietei ir pašlepnums, spēja iztaisnot muguru un būt patstāvīgai. Ar to Liepāju, kāda tā bija pirms 20 gadiem, kad šeit nodzīvoju trīs gadus, nevar ne salīdzināt.

Pilsēta ir uzplaukusi, kļuvusi tik interesanta, nezaudējot savas vērtības.” Tā kā Liepājā A. Heinrihsonei vēl īstenojami vairāki interesanti projekti, māksliniece atgriezīsies arī uz personālizstādes noslēgumu.

A. Heinrihsone sarīkojusi 13 personālizstādes un piedalījusies vairāk nekā 30 glezniecības un scenogrāfijas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Ir viena no ievērojamākām Latvijas laikmetīgajām scenogrāfēm un kostīmu māksliniecēm ar starptautisku pieredzi. Pēdējais darbs Liepājas teātrī, veidojot kostīmus, bijis režisora Džilindžera izrādei “Platonovs un viņa sievietes”.

Galerijā “Romas dārzs” izstāde “Vilmas Roess dzimšanas diena, kas beidzās ne tik labi, kā bija iecerēts” būs skatāma līdz 19. decembrim.