Mākslas galerijā “Promenāde”, 2.stāva semināru zālē “Spīķeris”, ar VKKF atbalstu apskatāma gleznotāja, grafiķa, zīmētāja, pedagoga Borisa Bērziņa personālizstāde “Muguras” no Latvijas Nacionālās mākslas muzeja fonda. Borisa Bērziņa bagātīgais radošā mantojuma klāsts sniedz pārliecinošu priekšstatu par mākslinieka mūža veikumu. Gaišu noskaņu un stabilitātes starojumu apliecina gan viņa mākslas darbi, gan sulīgie izteikumi: “Mani interesē plastiskums. Muguru gleznojot, zīmējot, mani piesaistīja sievietes figūra, kas atgādināja zemes reljefu – kā pakalni Vecpiebalgā.”

Mākslinieka memoriālās kolekcijas glabātāja un izstādes kuratore Gundega Cēbere  uzsver, ka Bērziņa personība un dzīvā uztvere dzirkst darbos vai to uzmetumos, rāda smalkās novērotāja spējas, prasmi attēlot raksturu un vidi. Kompozīcijās mākslinieka izdoma plūst izšķērdīgi un krāsaini, tēlaini un asprātīgi tvertās improvizācijās uzplaiksnī bagāta izteiksmes līdzekļu palete.

No darbiem vēdī kaut kas vārdos grūti pasakāms, kaut kas tāds, kā “vēja glāsts saulē satvīkušā upes krastā, ūdens piles pieskāriens vai ķermenim pielipušas lapas smarža”. Boriss Bērziņš izpaužas brīvi un droši jebkurā tehnikā un tēmu risinājumā. Ik līnijas vilcienā, smalkā ēnojumā un krāsu gammā mākslinieks spēj saliedēt izteiksmīgu formu plastiku un raksturu.

Cik sulīgs un izteiksmīgs Boriss Bērziņš bija savā mākslā, tik mazrunīgs un strups savos izteikumos saskarsmē ar pasvešiem cilvēkiem. Savulaik populārs bija kāds mākslinieka un rakstnieka Ulda Zemzara stāsts, kurā visi skaidri pazina smalki attēloto Borisu Bērziņu. Stāsts fabulā tāds, ka pie mākslinieka ierodas jauna žurnāliste un augstā stilā izjautā par viņa glezniecību un tās intelektuāli filozofiskajiem dziļumiem. Bet nabaga  korespondente tik vien spēja izspiest no mākslinieka kā – “nu, es tā, nu mālēju”. Gluži pretēji var teikt par mākslas zinātnieces Laimas Slavas nesen izdoto izcilo monogrāfiju par Borisu Bērziņu un viņa mākslu.

Runājot par Liepājas izstādi “Muguras”, ekspozīcijas kuratore Gundega Cēbere pievērsa uzmanību tam, kā Borisam Bērziņam izdevies attēlot šos glezniecības cienīgos objektus: “Zīmējumos un gleznās galvenais izteiksmības nesējs ir plastiski veidotie figūru silueti un apjomīgo formu un līniju ritmi. Uzmanību saista detaļu tēlojumi, mazie ieskicējumi, kas uzrunā ne tikai paši par sevi, bet to vienreizība un negaidīto vienojumu burvība valdzina, uzdzirkstī asprātīgā aizrautībā. Īpašu tonalitāti darbiem piešķir arī rakstītās piezīmes, kas precizē tēlojumu, pastiprina vienas vai otras detaļas nozīmi.”

Visprecīzāk par sievu mugurām, protams, pateicis pats Boriss Bērziņš:  “Vispār ar figūrām, kur ir izteikta stipra forma, tāpat kā klusā dabā ar sižetisku motīvu, var parādīt lielu izjūtu skalu – sēdoša figūra var radīt vitālu, priecīgu iespaidu, var robustu un smagnēju, pat dramatiski saspringtu. Šoreiz es vēlējos parādīt prieku. Vispār mani ārkārtīgi interesē it kā vienveidīga mugura, bet dažādās situācijās – pieslējusies pie krēsla, ieģērbta krūšturī vai apģērbta, tā pati muguras forma ir tik dažāda, ka man nekad nav garlaicīgi to gleznot. Bez tam pleci, viduklis – forma nekad neatkārtojas. Ne tikai apaļš, apaļš, bet tas apaļums ir dažāds. Tas ir interesantākais un grūtākais”.

Vizītkarte
Boriss Bērziņš
– dzimis 1930.gadā Rīgā;
– 1952.g. beidzis Rīgas J.Rozentāla Mākslas vidusskolu,
   1959.g. – Latvijas Valsts Mākslas akadēmiju;
– izstādēs piedalījies kopš 1955.gada;
– kopš 1988.gada vadījis PSRS Mākslas akadēmijas  Glezniecības radošo darbnīcu Rīgā;
– nozīmīgi apbalvojumus Latvijā un ārvalstīs: Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Triju Zvaigžņu ordenis, Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva par mūža ieguldījumu mākslā;
– ar 2002.gada testamentu visus savus darbus novēlējis Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam;
– miris 2002.gada 11.februārī.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

No Borisa Bērziņa izstādes “Muguras” mākslas galerijā “Promenāde”.