Ievērojamās teātra un kino zinātnieces, mākslas zinātņu doktores būtisks dzīves posms aizvadīts Liepājā, un izstāde iepazīstina ar viņas dzīvesstāstu un personību.

Liepājas inteliģences puduris

Valentīna Freimane (1922–2018) veicinājusi izpratni par pasaules teātra un kino procesiem, personībām un parādībām. Pēc neatkarības atjaunošanas viņa pasaulei stāstīja par Latvijas kultūru un vēsturi.

Doma ir nevis stāstīt par V. Freimani, bet ļaut viņai pašai runāt, uzsver viena no izstādes satura veidotājām teātra zinātniece Vēsma Lēvalde. Tāpēc svarīga daļa ir audio un video materiāli – intervijas, raidījumi un filmas.

Izstādē iekļauti citāti no vēl nepublicētās grāmatas – Jolantas Treiles pierakstītajām V. Freimanes atmiņām, kur aprakstīts arī Liepājas periods.

2022. gadā izstāde bija apskatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, taču Liepājai tā veidota praktiski no jauna, papildinot ar maz zināmiem faktiem par V. Freimanes Liepājā pavadīto laiku no 1950. gada līdz 1963. gadam.

”Liepājas periods tradicionāli viņas biogrāfijā tiek ignorēts un apiets.

Visi uzskata, ka Valentīna Freimane vienkārši radās gatava Eiropas līmeņa kinozinātniece. Ļoti populāra viņa kļuva 80. gados ar savu slaveno kinolektoriju un pasniedzējas darbu Latvijas Valsts konservatorijā,” stāsta V. Lēvalde.

V. Freimanes autobiogrāfiskā grāmata ”Ardievu, Atlantīda!” beidzas tieši ar to brīdi, kad varētu sākt runāt par Liepājas laiku.

Liepājā V. Freimane uzrakstīja savu pirmo recenziju par kino, sāka strādāt toreizējā laikraksta ”Komunists” redakcijā un izmainīja publicistikas stilu Liepājā.

Viņa centās panākt, lai Liepājā vēsturiski tapušajā kultūras infrastruktūrā būtu saturs un lai cilvēki zinātu un interesētos par to.

50. gadu otrajā pusē daudzi latviešu inteliģences pārstāvji atgriezās no izsūtījuma, viņiem galvaspilsēta bija slēgta. Viņi sāka pulcēties Liepājā, plus 50. 60. gados šeit savu radošo ceļu sāka jaunie un talantīgie. V. Freimane apprecējās ar Valtu Grēviņu, kurš Liepājas teātrī bija literārās daļas vadītājs.

”Veidojās Liepājas inteliģences puduris, un Freimane tajā nenoliedzami bija viena no centrālajām figūrām,”

saka V. Lēvalde.

”Redakcijā sāka pavisam jauniņie Ēriks Hānbergs un Andžils Remess, kurš pirms tam bija V. Freimanes skolnieks 1. vidusskolā. Teātrī sāka strādāt Jānis Peters, no Sibīrijas atgriezies Oļģerts Kroders. Atnāca tikko izglītību ieguvušie režisori Viktors Zvaigzne, Imants Krenbergs. Nikolajs Mūrnieks un Irmgarde Mitrēvica te bija jau fundamentāli, un tā sanāca, ka V. Freimane dabūja dzīvokli mājā F. Brīvzemnieka ielā, kur bija četri dzīvokļi un trijos no tiem dzīvoja ar teātri saistīti cilvēki. Viņi visi tur čupojās.”

Liela uzdrīkstēšanās

Viens no izstādes eksponātiem ir ”Komunista” atbildīgās sekretāres V. Freimanes vīzējums Kultūras ministrijas atsūtītajam brālīgās Čehoslovākijas kultūras dienu aprakstam: ”Nav iekļauts vietas trūkuma dēļ, atbildi nevajag.”

Šī obligātā materiāla vietā tajā numurā ir nodrukāts apraksts, kā Latvijas Valsts universitātes folkloristi vāc folkloras materiālus Liepājas rajonā. ”Tā ir diezgan liela uzdrīkstēšanās.

No tā raksta manuskriptā ir izsvītroti visi ideoloģiskie teikumi.

Vienā mierā viņa to darīja. Liepājas literātu sacerējumi ir iegājuši avīzes lappusēs gandrīz bez jebkādiem labojumiem,” pauž V. Lēvalde.

”Komunistā” drukā recenzijas par ārzemju filmām, ko demonstrē kinoteātros, ar plašiem kultūras konteksta komentāriem, ar skaidrojumiem, stāstiem par aktieriem.

V. Freimane brīnišķīgi veido Liepājas teātra aktieru portretus. ”Viņa izglīto vietējo publiku, rada padziļinātu izpratni par tiem mākslas procesiem, kas šeit ir pieejami. Viņa arī panāca mākslas procesa kvalitatīvo lēcienu – Liepājā atvēra kino iznomāšanas kantori un sāka vienlaikus ar Rīgu un Maskavu rādīt visas labākās filmas.

V. Freimane uzdrošinās aizrādīt, ka Flotes virsnieku nams ik pa laikam rāda filmas bez latviešu subtitriem! Un viņa pēc izcelsmes nav latviete.

Diezgan ātri viņa izvēlējās piederību latviešu valodai un kultūrai, lai gan vairums pēckara ebreju izvēlējās krievu kultūrvidi,”

uzsver teātra zinātniece.

Kā gan partijas komiteja ātri vien ”nepiegrieza skābekli”? V. Freimane ļoti mācējusi diplomātiju ar varas iestādēm. Galu galā visa viņas ģimene aizgāja bojā holokaustā, līdz ar to kaut kādi trumpji bija rokā.

Intervējot A. Remesu, V. Lēvaldi savaldzinājis žurnālista un redaktora stāstītais, ka tajā laikā redakcija bijusi pilna ar bijušām frontiniecēm un kā V. Freimane uz viņu fona izcēlusies. ”Viņa padomju laikā bija dāma, demonstrēja, ka inteliģents cilvēks nav prasts cilvēks. Vienmēr domāja par to, kā izskatās, kā ģērbjas, kā sevi pasniedz un kā runā.

Viņai piemita tolerance, izpratne par visu. Nevienu nekad nav nosodījusi, nav žēlojusies par savu likteni, bet balstījusies uz labo un devusi to citiem. Viņa parāda, ka dziļi rakt un kvalitatīvi rakt – tas rada paliekošas vērtības,” saka zinātniece.

Dumpīgā pilsēta

V. Lēvaldei bijusi tā laime 80. gados ar Liepājas teātri braukt uz V. Freimanes kinolektorijiem, filmas ir skatītas ar viņas komentāriem un tulkojumu.

V. Freimanes ievadvārdi filmām un komentāri ir ierakstīti 2011. gadā Mākslas festivālā ”Cēsis” un Liepājā tiks atskaņoti pirms filmām, kuras atvēlējis Francijas institūts. Uz lektorijiem ieradīsies arī kinozinātniece Anita Uzulniece.

”Tandēms – izstāde un lektoriji – ir tas lielais kultūrizziņas avots, kas liepājniekiem ir ārkārtīgi vajadzīgs ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu. Kā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs brīnišķīgi teica, ka mums nevienam nekas nav jāpierāda, mēs sen esam Eiropas daļa. Tā ir, pateicoties kultūrmilžiem, ar kuriem varam kā nācija lepoties.

Katram liepājniekam tas ir jāapzinās, cik mums ir bagāta kultūrtradīcija, uz kuras būvēt kaut ko jaunu un eksperimentālu un ko attīstīt,”

atzīmē V. Lēvalde.

Šīs kultūrtradīcijas pavediens no tā laika līdz mūsdienām ir bijis ārkārtīgi saraustīts objektīvu iemeslu – politiskās vēstures – dēļ.

”1968. gadā ar PSRS iebrukumu Čehoslovākijā burtiski tika piegrieztas skrūves visam, cenzūra sāka trakot. Šajā gadā Liepāja izsprāga ar ”Princi un ubaga zēnu” – ar Vika dziesmu vārdiem, kas bija ļoti liela uzdrīkstēšanās. Tas nozīmē, ka zemdegā nekad kultūras pārrāvums nav bijis. Cilvēka personas brīvība ir viņa radošā brīvība – tas raksturo latviešu kultūru kopš pašiem pirmsākumiem. Atkritiens bija 90. gadu sākums un pirmā puse, kad dzīves dramaturģija pārspēja mākslu.

Arī šodien redzam, ka mākslas refleksijas par karu Ukrainā nevar radīt tādu emocionālo satricinājumu, kādu rada dzīve. Kardiogramma mums ir ar kāpumiem un kritumiem, bet es teiktu, ka klīniskās nāves periodu Liepājā nav bijis. Liepāja kā slēgta militārā pilsēta visdrīzāk atraisīja slēpto dumpinieciskumu. Krievvalodīgā militārā administrācija jau zemtekstus nesaprata, bet publika saprata,” stāsta V. Lēvalde.

UZZIŅAI

Izstāde ”Gadsimta lieciniece. Satikšanās ar Valentīnu Freimani”

Liepājas Latviešu biedrības namā skatāma līdz 28. septembrim.

Tās norises laikā būs trīs kinolektoriji:

8. septembrī pulksten 17 ”Paradīzes bērni” (1946, režisors Marsels Karnē),

15. septembrī pulksten 17 ”Atlanta” (1934, režisors Žans Vigo),

22. septembrī pulksten. 17 ”Ilo kunga brīvdienas” (1953, režisors Žaks Tatī).