Muzeja pirmajā stāvā divas istabiņas ir saglabājušas sākotnējo izskatu. Šķiet, tūlīt atnāks Dorbiņš, kā viņu mīļi dēvē Inese, apsēdīsies pie galda un sāks rakstīt. Telpā atrodas arī grāmatas un gulta, šie priekšmeti palīdz iztēloties, kā tajā savulaik rosījies viesmīlīgais un laipnais namatēvs.

“Tieši šodien “Senču putekļus” apmeklēja Memoriālo muzeju apvienības direktore Rita Meinarte, kuras pārziņā ir O. Vācieša, J. Akuratera, K. Barona, abi A. Upīša muzeji, J. Rozentāla un R. Blaumaņa, arī vairāki Raiņa un Aspazijas muzeji, un mēs vispirms izstaigājām dārzu. Viešņa priecājās par to, ka tas izskatās tāpat kā Dorbes dzīves laikā. Ir saglabāts dobju izvietojums, un, ja kāds koks nokalst, tā vietā tiek iestādīts jauns.”

Inese stāsta, ka tad, kad bija jāatvadās no rakstnieka stādītās plūmītes ‘Spīdola’, viņa aicināja viesos jauktā kora “Līvzeme” dziedātājus, lai tiktu pie jaunas plūmītes ar tādu pašu nosaukumu. Pie vairākiem kokiem atrodamas norādes par to, kā Dorbe pie tiem ticis. Piemēram, liepiņu dzīvžogs ieaudzināts no Popes pilskalna liepas, savukārt zem sēru gobas augošās papardes ventspilnieks nočiepis Šlīteres rezervātā.

Muzeja dārzā atrodas trīs skulptūras. Divas uzstādīja pats saimnieks, un tās attēlo Bēthovenu un liru, bet trešo mājas teritorijā novietoja muzeja darbinieki. Tajā redzam, kā lielu ķirbi aptvēris rūķis Knauķis. Šīs skulptūras autors ir mākslinieces Margaritas Stārastes mazdēls Krišs Erdmanis. Stāraste ir ilustrējusi vienu no zināmākajām Dorbes grāmatām bērniem – “Aina ar brālīti meklē cālīti”.

Herberts Dorbe piedzima 1894. gada 15. februārī, mūžībā devās 1983. gada 25. augustā. Pēc viņa nāves Ventspilī labi zināmā latviešu valodas un literatūras skolotāja Aija Bumbiere uzstājīgi skaidroja atbildīgajām amatpersonām, ka Dorbe ir pelnījis muzeju. Par laimi, viņu sadzirdēja, un 1989. gada 19. maijā Ērgļu ielā 1 atvēra “Senču putekļus”.

Šādi novadpētnieks dēvēja Ventspils pusē atrastos un mājas bēniņos izvietotos etnogrāfiskos priekšmetus. Kad pietrūka vietas, kur tos nolikt, Dorbe 1970. gadā senlietas uzdāvināja Ventspils muzejam. Zlēku “Zušos” dzimušais rakstnieks Ērgļu ielā kopā ar sievu Valiju dzīvoja no 1960. līdz 1983. gadam.

Inese ir pirmā un vienīgā “Senču putekļu” vadītāja. Pirms tam viņa vienu gadu izcilās vēsturnieces Ingrīdas Štrumfas vadībā nostrādāja Ventspils muzejā, bet, kad dibināja Dorbes muzeju, Inesei piedāvāja kļūt par tā vadītāju.

“Mani vienmēr ir interesējusi vēsture un literatūra. Strādājot “Senču putekļos”, esmu saistīta ar abām jomām, un tas mani ļoti priecē. Garlaikoties nav laika, jo Dorbiņš bija interesanta un daudzpusīga personība. Jo vairāk uzzinu par viņu, jo vairāk varu pastāstīt citiem.

Muzeja galvenā auditorija ir bērni, un pandēmijas laikā bieži strādāju attālināti, vadot nodarbības Zoom režīmā. Pateicoties šādai iespējai, par grāmatu “Aina ar brālīti meklē cālīti” uzzināja bērni no Līvānu un Rīgas puses, arī Ventspils novada. Šaubos, vai visi šie bērni atbrauktu pie mums uz muzeju, bet tagad tas bija iespējams.”

Inesei ir ļoti labs kontakts ar bērniem, viņa rīko dažādus tematiskus pasākumus, aicinot viesos gan literātus, gan māksliniekus, un neaizmirst arī pieaugušo auditoriju. Arī Dorbes dzīves laikā mājā bieži skanēja čalas, jo nelielajā namiņā bija gaidīti rakstnieki, kolēģi, bijušie skolēni. Inteliģences pārstāvji ieradās ne tikai no Ventspils, bet arī no Rīgas. Namatēvs viesiem lūdza parakstīties īpašā grāmatā – 23 gadu laikā autogrāfi un laba vēlējumi atstāti desmit grāmatās. Dorbes mūža devums ir 56 grāmatas, vairākas no tām, arī “Tas notika Kaķpēdiņu bulvārī”, pēc rakstnieka nāves izdotas atkārtoti.

Literārajai darbībai Herberts pievērsās, jau mācoties skolā. Viņš rakstīja dzejoļus, un Ventspils laikraksts “Jaunā Avīze” tos publicēja ar pseidonīmu Biruts. Puisis bija lepns, bet viņa vecākais brālis Fricis teica, lai neceļ degunu debesīs – vēl ir daudz jāstrādā, lai varētu sevi saukt par dzejnieku.

Pirmā pasaules kara laikā Dorbes devās bēgļu gaitās uz Pleskavas apgabala pilsētu Veļikije Luki. Atgriezies Latvijā, Herberts sāka strādāt par skolotāju, mācot jaunāko klašu skolēniem visus priekšmetus. Kad piedzima viņa vecākā meita Izolde, klajā nāca ventspilnieka grāmata “Izas dziesmiņas”, drīz pēc tam arī “Sirsniņa”, bet pieaugušo auditoriju 1924. gadā sasniedza grāmata “Pasaules gājējs”.

Kurzemnieki augstu vērtē Ernestam Dinsbergam veltīto “Uguni logā”, grāmatu “Brāļi, piecelieties”, kurā autors raksta par dundadzniekiem un Krišjāni Valdemāru, savukārt romāns “Pie Ventas grīvas” atklāj, kā Ventspilī 1891. gada 5. oktobrī notika kartupeļu dumpis.

Inese atgādina, ka viens no ievērojamākajiem Ventspils novada rakstniekiem ir sastādījis divas ābeces, izstrādājis darba uzdevumus un diktātus skolēniem. Tāpat viņš rakstīja lugas un atmiņu skices par latviešu literatūras vecmeistariem.

“”Senču putekļu” viesistabā atrodas klavieres, kas atgādina, ka Dorbiņam patika muzicēt.

Viņš spēlēja ne tikai šo instrumentu, bet arī vijoli. Muzicēšana viņam iepatikās jau tad, kad viņš apmeklēja pareizticīgo skolu Livonijas ordeņa pilī. Godinot rakstnieka piemiņu, pasākumos tagad bieži skan klavieres vai vijole.

Domāju, Dorbe būtu priecīgs par to, ka viņa celtajā mājā palaikam notiek dažādas tikšanās. Kamēr Zlēkās vēl bija skola, 17. maijā, kad ir rakstnieka vārdadiena, aicināju kādu vietējo literātu kopā ar mani doties uz “Zušiem”, lai tiktos ar skolēniem, vietējās bibliotēkas un kultūras nama darbiniekiem. Māja, kurā piedzima rakstnieks, ir nozudusi no zemes virsas, dodot vietu mežam, bet atmiņas par viņu ir dzīvas. Nu jau vairākus gadus pasniedzam Herberta Dorbes balvu “Gada humanitāro zinību skolotājs”.

Šim apbalvojumam var izvirzīt kā Ventspils, tā arī novada skolās strādājošos pedagogus. Pateicoties šim konkursam, iepazīstam skolotājus, kuru sirdsdegsme ir paraugs citiem kolēģiem. Jāpiemin arī tas, ka muzejs rīko literāro darbu konkursu “Pe mums ventiņes”, tāpopularizējot tāmnieku dialektu. Man ir ļoti paveicies ar darbavietu. Ir tāda sajūta, ka Dorbiņš mani sargā un virza tur, kur vajag,” saka Inese.