Jānis Hvoinskis mūspuses literātu saimei pievienojies nesen. Viņu nevar nosaukt par jaunieti, toties dzejas mūzu kalpībai Jānis Hvoinskis nodevies tieši šajā gadsimtā. Autors piedāvā lasītājiem jaunākos dzejoļus, bet sarunā atklāj, kā un kāpēc nonācis līdz savu izjūtu atklāšanai saistītā valodā.

– Lūdzu iepazīstiniet ar sevi un pastāstiet, kā esat ienācis literatūrā?
– Rakstu dzeju. Nē, skolas gados, kā tas bieži notiek ar jauniem cilvēkiem, to nesāku darīt. Ar dzeju man jaunībā bija attāla saistība. Tajā laikā man tuvākas bija eksaktās zinības, tehniskās lietas, bet es tomēr daudz lasīju, galvenokārt prozu. Pret liriku man bija liela pietāte kā pret jebkuru nesaprotamu lietu, tāpat kā pret reliģiju.

– Kā tas iznāca, ka dzeja jums pienāca tuvāk, kā jums pieskārās dzejas mūza?
– Sēdēju, ar vienu roku kaut ko laboju, un pēkšņi iešāvās prātā viena rinda. Nez kā iznāca, ka piespiedu sevi šo vienu rindu uzrakstīt. Un tad kā no gaisa radās nākamā un nākamā… Sāku nenormāli daudz rakstīt. Manuprāt, tā bija tāda grafomāna dzeja, vērtējot ar šodienas izpratni. Man pat šķiet, ka tā lielākoties notiek visiem iesācējiem. Es pat kā narkomāns kaifoju, ka varu tā rakstīt. Tad satikos ar Ainu Uldriķi. Mani fascinēja viņas dziedājums, un reiz kādā sarunā tā lepni atzinos, ka rakstu dzeju. Viņa mani mudināja parādīt šīs rindas. Vēlāk mācījos no daudziem mūspuses literātiem. Iesaistījos klubā “Helikons”, ņēmu paraugu no vecākās paaudzes rakstniekiem.

– Kuru jūs nosauktu par savu skolotāju?
– Tas ir Edvīns Tauriņš, kurš mani ievirzīja literatūrā. Mēs iepazināmies klubā “Helikons”. Par būtisku uzskatu to, ka viņš man neatteica, deva padomus. Nākamais posms bija tikšanās ar Jāni Rokpelni. Viņš pagrieza visu par simt astoņdesmit grādiem. It kā neko konkrētu jau viņš man neteica. Mēs runājām ilgi, kādas trīs ar pusi stundas. Un nemaz ne tik daudz par dzeju kā par dzīvi. Jutu, ka šī saruna mainīja manu attieksmi pret to, ko rakstu, ļāva sajēgt, ka tāds grafomāns vien vēl esmu. Viņš man netieši norādīja, ko lasīt, kādām grāmatām un literatūrai pievērst uzmanību. Tā tieši viņš ar pirkstu jau nenorādīja, teica – tu raksti tādu interesantu dzeju, vajadzētu pievērst uzmanību. Lika noprast, ka vajadzētu pievērst uzmanību sirreālistu dzejai, citiem žanriem.

– Jums ir tāda kā virsotne pasaules lirikā?
– Vienas tādas autoritātes nav. Viss, ko lasu, kaut kur nogulsnējas. Nav svarīgs ne laiks, ne autora tautība. Ir tādi darbi, kurus lasot rodas kāds impulss, pat tāda kā balta skaudība – kaut es tā varētu!

– Kā jūs atradāt ceļu pie Liepājas literātiem, kuri pulcējas Karostas “Dzejnieku namiņā”?
– Lai cik dīvaini tas izklausās, bet mūs ar Janu Egli Rīgā iepazīstināja Jānis Rokpelnis, tas notika viena literārā semināra laikā. Laikam jau mums tomēr piemīt kurzemniekiem raksturīgais kautrīgums, tāpēc vajadzīgs kāds vidutājs. Savulaik gāju pie literātiem “Dzejnieku namiņā”. Tās sarunas, tā vide man daudz ko deva. Deva izpratni, kā meklēt savu ceļu, savu izteikšanās veidu.

– Kā jūs uzskatāt, cik un vai radošam cilvēkam ir nepieciešama citu kolēģu klātbūtne? Ir taču priekšstats, ka dzejnieks ir tāds vientulis.
– Bieži satikties varbūt patiesi nevajag. Darbojas vairāki varianti. Viens – tā ir atsvešinātība, vientulība, lai varētu domāt un rakstīt. Tāpat vientulis ir arī rakstnieks, kas rada prozu. Jo rakstīšana taču ir sava veida uz āru došana, bet, lai dotu ārā, kaut kam ir jāienāk iekšā. Tā es domāju. Bet galīgi atrauties no visiem pārējiem arī nevajadzētu. Ik pa laikam rodas vēlēšanās tikties ar citiem sev līdzīgiem, kas pazīst radīšanas procesu. Lai nolasītu viņiem to, kas uzrakstīts.

– Kā jūs rakstāt? Vai jums ir svarīgs fons, vide, diennakts stunda un gadalaiks?
– Pie manis dzejas rindas atnāk jebkurā laikā. Mēdz būt tā, ka pierakstu vienu rindu, otru, iespaidus. Tad, pārlasot šīs mirkļa impulsā radītās rindas, redzu, kas tur iznāks. Ir jājūt, vai nesāc atkārtoties, vai tas jau nav bijis. Kad pārlasu, tad redzu, vai ir tur kāds enerģētisks lādiņš, vai nekā nav. Man nav svarīgi, ir vai nav apkārt klusums, laukā gaiša diena vai vēls vakars.

– Cik jums ir svarīgi uzrakstīto, kā saka, laist tautās? Vai nolasot to klausītājiem, lai pārliecinātos par atdevi, par to, kā rindas nonāk līdz citu cilvēku ausīm un prātam, kā tās uztver? Vai arī publicējot uzrakstīto un tādējādi ļaujot tam dzīvot pašam savu dzīvi?
– Ir svarīgi ieraudzīt savu darbu publicētu. Bet tā tomēr ir liela uzdrīkstēšanās – rādīt citiem to, kas tevī mitis un ko tu esi atklājis. Ir tādas kā bailes – tas ir tikpat kā izģērbties kailam un iziet publikā. Domāju, ka dzeja darbojas savādāk tad, kad ir iespiesta. Tur vairs nevar suģestēt ar balsi, kā tas ir, klausoties dzejas lasījumā.

– Jūs esat piedalījies pēdējās Dzejas dienās, kas notika mūsu pilsētā. Vai esat bijis arī citur?
– Esmu bijis Dzejas dienās Lietuvā – Kauņā. Tur savu dzeju lasīju latviski, tā ka klausītājiem atlika uztvert uzrakstīto tik, cik spēju suģestēt ar savu balsi.

– Vai ir padomāts, ko tālāk darīt ar uzrakstīto? Līdz šim lasītāji jūsu vārdu un dzeju iepazinuši periodikā.
– Vēl jau tā pilnīgi nobriedis tam neesmu, vēl meklēju savu ceļu, pa kuru iet. Bet ir doma, ka aiziešu līdz savai pirmajai dzejoļu grāmatai.

Iepazīstināšanai
Jānis Hvoinskis
– dzimis rīdzinieks;
– liepājnieks no 1984.gada;
– elektronikas speciālists;
– strādā “Piejūras slimnīcā” par sanitāru;
– raksta dzeju;
– piedalījās Dzejas dienu sarīkojumos.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Jānis Hvoinskis ir atradis savu vietu Liepājas literātu saimē.

Jānis Hvoinskis

…………….

…katrā logā mākonis un rūtis sadala dzīvi mazos laukumiņos un ellēs…
kaut kur starp apvārsni un šķiedrām pelēksārtām kas atstaro no mākoņiem kārtas
mistisks gaismas punkts un trīsstūris kurā mēs iesākam radīšanu
…tur manī viņi kuros pa reizei kas parādās zūd
es pat nespēju pierakstīt bijušo
to sauc par mākoņu radīšanu…
es tālumā redzu aizejot sevi …vai sajūta ieiet vai iziet un es kur – vai punktā vai trīsstūrī vai varbūt ārējā pusē
šie zūdošie kūstošie trīsstūri mainīgām amēbu formām un traipi ierāmēti uz sienas ir
varbūt nepiepildīti mirkļi
tie krājas zilajā bezgalībā kā mana identitāte pret dievu
brīžiem nostaigājot gar sienu un atmiņas sabrauc kā toreiz
mēs viņas

…………….

Tu atver kabatas un ielaid tur putnus tad pacelies spārnos aizbāz mutes ar smaržu
tā ir pievilināšanas dziesma tiem kuri grib kļūt līdzīgi viņiem
tu pārvērties putnā un uz brīdi aizmirsti atpakaļ pārvērsties vārdus
rīt tevis vairs nebūs bet starp diviem punktiem atceries kā ir lidot
tu mēģini rakstīt par debesīm kas zem viņiem
…zem viņiem zaļa nakts tveice nīsāns dejo savu trako auglības deju grūti koki smilgas lok sulas brieduši stumbri tu no nekurienes ietinies  zvaigžņu putekļu miglā vēro šo ieņemšanu dzīvnieku koku grēcinieku un Kristus tapšanu cilvēka bērnā tu redzi Svēto Garu kā gaismu tiek ieņemts grēcīgais tiek ieņemta gaisma ieņemta zeme
Kungs pārvēršas bērnā elija jānī līst vēl nebijis lietus top cilvēks par Kristu…
…kāds uzraksta aizmirstus vārdus izstrīpo smaržas un no kabatām izņem putnus…  

…………….

Kad kristītājs bija koks no kura atkāpjas lapas
iespīdējās viņa pēdējais attēls
rudi ebrejiskajās matu sprogās karājās lūgšanu krelles
ar savērtiem jautājumiem un patiesību nevienu
…viņa pēdējā fotogrāfija
trauks pārkaltis zvanā pārvērties kokā
sauc atpakaļ saknes karstu dvēseles upi
meln krelles meln puslokā ap bailēs piesvīdušajām cirtām
sarkanā straumē peld divas acis un neatbild
vien izplesti jautājumi un pietriekta nimfete
izvijas dejā atmirdzot paplātes zeltam
un apstājas salomes acis