smagās virtenēs savērpjas 
cigaretes dūmu un rūgtuma aizrijies laiks 
skrien caur pirkstiem 

es esmu nenotverama kā dzīvnieks čūska melniem samta viļņiem es izkūstu tumsā un slēpjos varbūt sapnī mēmi rotaļu zirdziņi uz ādas spēlējas ar smiekliem un nekad neizrunātiem vārdiem caur aizvilktiem aizkariem klusiņām lien pieglaimīgs siltums un neredzamas rokas mani aijā 
lūpās iezadzies nejaušs smaids 
 
laiks nobrāztiem ceļgaliem tuvojas lēni un viltīgi 
nogurusi pilsēta sakļauj spārnus 
 
nejauši vārdi pārplēsīs klusumu 
un nāve varbūt būs vienīgi smaids 

*** 

pilsēta smaržo pēc jūras un visa tā ko viņi nekad nezinās 
mana seja ir ieplaisājis stikls un smiltis 
es esmu trausla kā tie marcipāna cilvēciņi uz tilta kuri 
tik tikko ir iemācījušies smaidīt un naivi tic ka kļūs brīvi 
 
rūgtie pieskārieni un maigums uz ādas dzīst 
degoša papīra čuksti un izsalkums vēl neplaukušos ceriņos paslēpjas un trīc biedējoši tuvu 
 
snieg 
 
sīkas atmiņu smagumā salīkušas būtnes tukšām acīm bez mērķa klīst ielās un tukšumā met mēmus lāstus kuru jēga jau sen zudusi viņi ir aizmirsuši ka Dieva acis ir mulsuma un žēlastības pilnas
 
asiņojoši patiesības vārdi 
viņu melīgajās lūpās smaržo pēc viskija un skumjas ir kailas 
 
elles vārtos dej smejoši marcipāna velni 
un manai pēdējai marcipāna naktij ieplaisā lūpu kaktiņi 
 
rīts kura nebūs 
 
viņi ir upes purpura krāsā 
 
Dieva acis lūkojas tumsā 

 *** 

Zemeņu sarkanlipīgie traipi uz pirkstiem ir nodevīgas atmiņas, 
par laiku, kad mēs bijām apmetušies labirinta vistumšākajā ielocē. Kļuvuši caurspīdīgi kā ūdens. 

KATRĪNA KUDUMA
[email protected]

____________________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].